Šis rudens un ražas novākšana mūsmājās pavadīta ar kārtīgu izsmiešanos, kā arī pārliecināšanos, ka visiem brīnumiem ir pavisam parasts izskaidrojums. Šoreiz izskaidrojumu sauc – kavbūzis.
Bet nu visu pēc kārtas. Kolēģe, zinādama, ka rušināšanās pa dārzu ir viens no maniem relaksācijas veidiem, parasti pavasarī, kad man ir gadu apmaiņas process, uzdāvina kaut ko interesantu vai nedzirdētu – sēklu, gumu vai stādiņu veidolā. Šis pavasaris nebija izņēmums. Dāvana bija sēklu paciņa, kuru aplūkoju, novērtēju fotogrāfiju (neiešu tak lasīt, kas smalkiem burtiņiem rakstīts!) un nopriecājos – būs man liels ķirbis. Sabāzu podiņos gan savējās – mājās sakrātās, gan no dāvinātās turziņas paņemtās dažas sēkliņas. Visu bagātību satupināju siltumnīcas šaurībā, lai sildās un gaida laikapstākļus, kad varēs doties lauka plašumā. Siltajās dienās mani ķirbulēni satupa melnās plēves caurumiņos, un rudens gaidīšanas process varēja sākties. Jāatzīst gan, ka pāris stādiņiem bija tādas neparastākas lapas, gluži kā melonēm vai arbūziem, bet tajā brīdī nodomāju, ka vienkārši pastīdzējuši.
Brīnumi sākās, kad dīvainīši sāka plest savas stīgas. Krūmos augšā, pa malkas grēdas spraugām un uz visām pusēm krustu šķērsu. Zaļajā jūklī šur tur pavīdēja pa dzeltenam bumbulim, tāpēc nekas neliecināja, ka manā ķirbju laukā būtu izaudzis kas neparasts.
Lielais pārsteigums bija rudenī, kad centos roblapu ložņu izķeksēt no visām iespējamām slēptuvēm un paaugstinājumiem visos virzienos. Ik pēc brītiņa pie zaļajām ūsām izvēlās kaut kas ļoti līdzīgs arbūzam. Padauzot tā sānus, atskanēja arbūzam raksturīgā dzidrā skaņa. Protams, ka biju jau veiksmīgi paspējusi aizmirst par dāvinātajām sēklām, tāpēc ļoti labi zināju, ka esmu iestādījusi TIKAI parastus dzeltenos ķirbjus. Teju valodu pazaudēju, kad “parasto” ķirbi ar zaļo miziņu pārgriezu uz pusēm – arbūzs kas arbūzs, tikai balts un garšo kā gurķis!
Labi, ka mūsdienās ir internets un visu zinošā “māte gugle”, tā pastāstīja, ka manu brīnumu dēvē par kavbūzi. Palēnām atgriezās arī atmiņa, un atradām dāvināto sēklu turziņu, uz kuras skaidri un gaiši bija rakstīts – kavbūzis ‘Cabello de Angel’.
“Ķirbja un arbūza krustojums ar arbūzam raksturīgu mizas krāsojumu un baltu mīkstumu. Piemīt arbūza dziednieciskā spēja attīrīt organismu. Augļi jāapēd jau oktobrī, novembrī, pats vēlākais līdz Ziemassvētkiem, jo vēlāk mīkstums kļūst rūgts. Vislabāk kavbūzi lietot svaigu vai spiest sulu, var cept,” tiktāl stāsta internets.
Tagad pamazām mācāmies to baudīt. Svaigā veidā tas garšo gandrīz kā gurķis, tikpat sulīgs, bet nav tik ūdeņains. Ceptā veidā izmēģināju mazos kavbūzēnus, kuri vesels lērums vēl bija tikko aizmetušies stīgu galos. Izgrebtas pusītes, piepildītas ar kotlešu masu, noklātas ar tomātu šķēlītēm un pārkaisītas ar sieru, 180 grādu temperatūrā cepeškrāsnī pārvērtās par garšīgu un sulīgu pamatēdienu. Tagad pavisam droši zinu, ka nākamgad centīšos tos lietot tieši šādus – vēl nepieaugušus. Par lielo bumbuļu izlietošanu līdz Ziemassvētkiem vēl ir dažādi varianti. Varbūt taps kāds raudzēts dzēriens. Bet par to jau citreiz, ja rezultāts būs cerētais.
Kāds galvenais secinājums? Dažkārt der izlasīt, ko ražotājs uzrakstījis uz iepakojuma, lai nebūtu jālauza galva par brīnumiem, kas nemaz nav brīnumi!
