Debesis ar zemi šorīt kopā tītas. Balta migla, migla visapkārt. Zem kājām šķīst sniega un dubļu žļurga.
Debesis ar zemi šorīt kopā tītas. Balta migla, migla visapkārt. Zem kājām šķīst sniega un dubļu žļurga. Bet caur logu manu jau agri aizjoņojam dzeltenbalto pasta mašīnīti. Čāpoju uz pastkastīti lielceļa malā. Šoreiz gājiens it priecīgs – starp avīzēm redzu ielavījušos žurnālu prāta spēlēm. Esmu ziemā kļuvusi atkarīga no tām. Lūgums pastnieciņam nav bijis velts.
Kopš “Latvijas Pasts” ieviesis mehanizētu pasta piegādi, mums Stradu pagastā nepilnu gadu šo darbu ļoti precīzi veic jauns, žiperīgs puisis – Gundars Ozoliņš. Man svešs, bet sastaptās stradēnietes smaidot bilst: “Tas tak mūsu pašu kādreizējās kopsaimniecības “Lielķīšu” fermas čaklās strādnieces mazdēls. Tikpat labestīgs, izpalīdzīgs, čakls kā vecmāmiņa kādreiz.” Arī “Samiņu” iedzīvotāja piebilst: “Cik labi, ka mums, vecļaudīm, ne tikai laikrakstus pieved klāt, bet pastnieciņš Gundars attaisa glaunās mašīnītes pakaļdurvis un ļauj ielūkoties pēc kāda gardumiņa uz kārā zoba vai ikdienai nepieciešamas lietas.” Un pēc pastmarkām, aploksnēm arī negribas tērēt garas stundas, braucot ar satiksmes autobusu.
Klausos radio, televīzijā, ka citviet laikraksti, vēstules nonāk pie adresāta pat pēc mēneša vai nemaz. Tādus trakumus neesam piedzīvojuši. Tikai nesen Lejasstradu dzeltenajā pastkastē iemestu vēstuli saņēmu iemirkušu, ar rūsas traipiem.
Šogad gan it kā neesot vairs paredzēti šādi pakalpojumi, kas mūs iepriecina. Kāpēc? Žēl!
Vai tiešām Škodova kungs turpinās bezkaunīgi peļņu raust uz iedzīvotāju rēķina? Tik dārga preses abonēšana, pasta sūtījumu piegāde, komunālie pakalpojumi! Bet tik niecīgas algas pastniekiem! Bet darbs kļūst nedrošs no laupītājiem, kā atkal negadījums Kauguru pastā.
