Apmēram trīsarpus kilometrus no Druvienas pagasta centra uz Tirzas pusi atrodas vieta, ko sauc par Groti.
Apmēram trīsarpus kilometrus no Druvienas pagasta centra uz Tirzas pusi atrodas vieta, ko sauc par Groti.
Ļaudis zina stāstīt, ka vietā, kur kopā saiet trīs ceļi, senos laikos no laukakmeņiem celtā ēkā atradies Grotes krogs. Tagad par tā agrāko godību liecina vienīgi mūri un iebrucis jumts. Pa atlikušajām logu un durvju ailēm svilpo vējš, bet koki un krūmi arvien vairāk pietuvojas senās ēkas sadrupušajam slieksnim.
Druvienas vecajā skolā – muzejā glabājas plāksne ar uzrakstu “Grotes krogs”, ko muzejam atdevis kāds vīrs uzvārdā Ronītis, jo muižai piederošajā krogā kādreiz strādājis viņa tēvs. Krogā ne tikai baudīts alus, spēlētas arī kārtis. Vienā šādā reizē Druvienas barons Kraukļu baronam nospēlējis “Pikus”. Ar Grotes krogu saistās arī Jāņa Poruka aprakstītās Kukažiņas dzīves stāsts.
Alus krogam vests no Druvienas alus brūža. Bijis arī degvīns, bet to bijis aizliegts tirgot atklāti. Krogā pie sienas atradies uzraksts “Stingri aizliegts tirgot degvīnu!”. Degvīns bijis nopērkams veikalos, bet pat tad pudeles plauktos brīvi nestāvējušas. Tās bijušas ieslēgtas drāšu skapī ar durtiņām, lai cauri režģim varētu redzēt, kāds ir degvīns, cik tas maksā.
Dzīvojusi
Kukažiņas meita
Netālu no Grotes atrodas vairāk nekā 200 gadu vecas mājas “Dravenieki”, kurās dzimusi, augusi un visu līdzšinējo mūžu vadījusi druvēniete Ērika Zvejniece. Tajā simtiem gadu mitusi Debesnieku dzimta. Laiku, kad mūra ēkā atradies krogs, Ērika neatminas, bet zina stāstīt, ka tajā dzīvojis kokamatnieks vecpuisis Andrievs Reimanis, kurš dreijājis mēbeles. Pāri Azandas upītei, kas tek garām Grotes krogam, atradies veikals, saukts par Jerema veikalu. Pāri ceļam, iepretim kroga ēkai atradušās mājas “Grotes”, kurās dzīvojuši bitenieki. Ļaudis no apkārtējām mājām nākuši pie viņiem, lai nepieciešamības gadījumā izmantotu tuvējā apkārtnē vienīgo telefonu. Ērika atceras, ka tas bijis līdzīgs statīvam, uz kura ragiem vajadzējis rūpīgi nolikt klausuli. Viņa atminas, ka Grotes krogā savulaik dzīvojusi arī Kukažiņas meita. To viņai stāstījis brālēns.
Dzīvo kā cimds ar roku
Ērika bilst, ka agrākos laikos dzīve Grotes pusē bijusi interesantāka, bet kas šodien? Mājas viena pēc otras paliek bez saimniekiem vai kādā to krēslainā istabiņā čunčinās kāds večuks.
“Manā bērnībā un jaunībā visi apkārtējie ļaudis dzīvoja ārkārtīgi saticīgi, nevis kā šodien – katrs par sevi. Kopīgi rīkoja mēslu un graudu kulšanas talkas, kopīgi svinēja dzimšanas dienas un svētkus, ja kādam kaut kā bija vairāk, visā dalījās ar otru. Gājām no vienas mājas uz otru dziedādami, bet tagad nav kur aiziet. Tik vien, kā paretam iegriežas kaimiņiene Edīte no “Grotes” mājām. Dēls uz Druvienas centru aizved. Vismaz skolas gadu draudzenes tad satieku,” saka Ērika.
“Agrāk cilvēki dzīvoja bez ļaunuma un strīdiem kā cimds ar roku. Bērnībā ganīju govis. Viena govs bija ārkārtīgi nejauka, iespruka un izbradāja kaimiņa Druļļu tēva labības lauku. Viņš bez naida atnāca uz mūsu māju, lai ar manu tēvu pārspriestu, ko iesākt ar nešpetno lopu. Abi nolēma govij virs ragiem piesiet dēli, lai tā redz tikai sānis. Nabaga lopiņš gāja un palaikam ieskrēja kādā kokā. Skādi tēvs atlīdzināja rudenī, kad iekūla graudus.”
Īpaši Ērikai patikušas tās dienas, kad tēvs devies Grotes kroga virzienā, lai blakusesošajā Jerema veikalā nopirktu saldumus. Visbiežāk tās bijušas Ķuzes konfektes, pildītas stāvās burkās. Mājās viņi ar tēvu bijuši lielākie konfekšu ēdāji, tāpēc mamma tās slēpusi.
“Ne tikai krogs, arī veikals bija apkārtējo cilvēku tikšanās vieta. Sabrauca ar zirgiem, piesēja tos stadulā, vīri izdzēra kādu vīna pudeli. Tas bija vienkāršs, bet man sirdij tuvs laiks,” saka Ērika.
Zaļumballes
ar pūtēju orķestri
No Grotes, braucot uz Virāni, ceļa labajā pusē Azandas upes līcī notikušas plašas zaļumballes, kurās spēlējis pūtēju orķestris.
“Citas mūzikas jau nebija. Kad mamma ar tēvu gāja uz balli, mūs ar māsu vienmēr ņēma līdzi. Viss notika solīdi. Jaunieši prata valšus, fokstrotus un polkas dejot. Uz ballēm braucām ar zirga pajūgu. Vienu reizi veda vienu māju saimnieki, otru reizi – otru,” atceras Ērika. Šodien, raugoties notiekošajā, viņu uzmeklē skumjas.
“Gribas raudāt, bet varbūt tas ir labi, ka novecoju līdz ar mājām un apkārtējiem ļaudīm, ka redzu, kā sabrūk agrāko gadu lepnais šķūnis, rija vai kūts. Daudz grūtāk būtu, ja uz tēva mājām atbrauktu pēc daudzu gadu pārtraukuma. Man pietika ar to, ko ieraudzījām, atgriežoties no izsūtījuma. Kad vaicājām, kur palikusi rija, piedarbs, maltuve un šķūnis, mums atbildēja, ka pienotavai pietrūcis malkas un ēkas vajadzējis nojaukt. Tā nebūtībā aizgāja daudzu apkārtējo saimnieku godība,” nopūšas Ērika.
Kolhozu laiku viņa nenievā. Esot bijis arī daudz laba, lai gan pirmos gadus kājām gājusi uz Pērļu silu gādāt malku pienotavai.
Uz veikalu brauc
ar velosipēdu
Kopš 1958.gada “Grotes” mājā dzīvo Edīte Brence, kas te ir ienācēja, bet pa šiem gadiem tā saaugusi ar Azandas ūdeņu dziesmu un apkārtējo klusumu, ieminusi tik stingras takas plašajā pagalmā, ka nekādi pilsētas labumi viņu nespētu piesaistīt. Pēc vīra nāves viņas sargs un acuraugs ir neliela auguma šunelis, godāts par Lāci. Tik vien ir no līdzības ar lāci kā suņuka niknums.
Edīte, stāvēdama namdurvīs, mēģina uzskaitīt, kādi ļaudis savulaik mituši kroga ēkā un “Grotēs”. “Agrāk ceļš veda gar kroga ēku, pāri upei uz Jerema veikalu, bet tagad tas met loku ap manu māju. Man jau šķiet, ka pārāk tuvu, bet esmu pieradusi. Vienīgais, no kā ļoti baidos, ir pērkons, kas divas reizes iespēra mājā. Negaisa laikā gan nezinu, kur likties,” viņa saka un uzlūko plašo pagalmu.
Par agrākā “Grotes” saimnieka godību šodien liecina vecā guļbaļķu māja un dažas saimniecības ēkas. Vienā atradušies kolhoza teļi, kurus Edīte kopusi. Kūts sabrukusi, kopēja novecojusi, arī kolhoza vairs nav. Kā laukakmeņi agrākās rijas pamatos palikušas tikai atmiņas.
“Nav jau nekāda vaina. Kad nav sniega, sēžos uz divriteņa un braucu uz Druvienu, tas nekas, ka astoņdesmitais gads. Ziemā iztieku ar autoveikalu, kas piestāj pagalmā. Ko tad vecam cilvēkam vienam daudz vajag. Arī meita un znots, kas dzīvo un strādā Gulbenē, atbrauc apciemot. Vasarā vienmēr baros, kāpēc jānopļauj viss plašais pagalms, bet manī neklausās, tā esot smukāk. Smukāk jau ir gan, bet cik te cilvēku, kas to redz?” prāto Edīte un atceras, ka savulaik Grotes kroga ēkā atradusies pat pienotava.
Kroga ēkai uzradušies arī īpašnieki. Atbraukuši, apskatījušies, solījušies ēku atjaunot, bet kā braukuši, tā aizbraukuši.
“Druvienā ir labi cilvēki. Arī apkārtējās mājās mēs te visi tādi. Pa vienam esam palikuši, tāpēc satiekoties jokojam, ka jāmetas visiem uz vienu roku,” stāvot krustcelēs un uzlūkojot kroga ēku, spriež Edīte.
Pavasara saulē kā apreibušas pil palāses. Vēl tikai mazliet, mazliet vairāk saules, un klāt būs atkal jauns pavasaris. Tas atnāks arī Grotē, bet tik maz šodien te cilvēku, kas izies to sagaidīt.
