Gulbenes uzņēmējs Agris Koris nekrāj naudu personiskās mājas iegādei, neliek to kontos un nevēlas iekļūt Latvijas simts bagātāko cilvēku topā, bet viņš ceļo, lai redzētu pasauli.
Gulbenes uzņēmējs Agris Koris nekrāj naudu personiskās mājas iegādei, neliek to kontos un nevēlas iekļūt Latvijas simts bagātāko cilvēku topā, bet viņš ceļo, lai redzētu pasauli.
Šoreiz viņš marta vidusdaļu kopā ar sievu pavadīja Spānijā, tieši tad, kad Madridē notika terorakts. Agris laikrakstam stāsta par saviem spilgtākajiem iespaidiem – par futbola čempionlīgas spēli, teroraktu un Kastīlijas laukiem.
Zidāns un Bekhems uzvar
“Mana ceļojuma sākums un pirmais vakars Madridē bija īpašs, jo tur notika futbola čempionlīgas spēle starp Madrides “Real” un Minhenes “Bayern”. Es neesmu īpašs futbola fans, bet saprotu, ko nozīmē divu šāda līmeņa komandu tikšanās. Man bija jāredz spēle, kas notiek stadionā, kur ir 80 000 skatītāju vietu. Man bija jāredz tās emocijas. Pie stadiona biļetes neviens atklāti nepārdeva, zināju, ka lētākā biļete maksā 250 eiro. Es tādu naudu maksāt nevēlējos. Tiklīdz spēle bija sākusies, uzrunāju kādu vīru, vai nav lieka biļete. Bija! Nokaulēju cenu, un cilvēks arī daudz nepretojās, jo no biļetes vēlējās tik vaļā. Spēle galu galā jau bija sākusies. Pie ieejas mani pārbaudīja apsargi. Izrādījās, ka mans fotoaparāts skaitās profesionāls un ar tādu stadionā nevar ieiet. Lielā skrējienā meklēju sievu, lai atdotu aparātu. Kad iegāju apgaismotajā stadionā, ritēja jau spēles astotā minūte. Man ierādīja vietu, es apstulbu. Biju ideālā vietā, uzreiz aiz vārtsarga pirmajā zonā. Trakākais bija tas, ka es biju iekļuvis Madrides “Real” fanu ložā. Visi spāniski melnīgsnēji, es – baltais. Skatījās viņi uz mani ar neuzticību, vai es kāds iesūtītais terorists? Lai arī man bija sēdvieta, apsēsties nedabūju, jo visi stāvēja kājās. Pēc tam sievai teicu, ka divas stundas pabiju dziesmu svētku estrādē, jo visu spēles laiku fani dziedāja. Man nebija citas iespējas, kā just līdzi Madrides “Real”. Kad Zidāns ieguva pirmo punktu, visi spāņi cits citu apkampa, arī mani pa to burzmu. Ar blakussēdētāju apmainījāmies viedokļiem, kā vajadzēja izspēlēt katru momentu. Es latviešu, viņš – spāņu valodā, bet mēs lieliski sapratāmies. Pēc spēles es jau biju savējais.
Mājās viņi noteikti vēlreiz skatās spēles ierakstu. Arī es tā darīju. Tomēr klātienē ir iespējams redzēt, ka Zidāns tiešām ir īsts darba zirgs, bet Bekhems tikai modelis uz laukuma. Es redzēju, kas notiek tajā laukuma daļā, ko televīzijā nekad nav iespējams parādīt.
Rīts sākas ar lielām nebūšanām
Mēs dzīvojām viesnīcā pašā Madrides centrā. Otrajā rītā pamodāmies un bijām neizpratnē, kāpēc mašīnas brauc ar ieslēgtām sirēnām. Vai tiešām Madridē notiek tik daudz ceļu negadījumu un ceļu policija uz visiem dodas ar ieslēgtu skaņas signālu? Pēc 8.00 no rīta ieslēdzu televizoru. Lai arī valodu nepārzinu, sapratām, ka noticis kaut kas šausmīgs. Jau gada sākumā pat Latvijas presē bija ziņots, ka basku separātisti gatavojas nemieriem, lai uzsvērtu savas tiesības uz neatkarību. Ja Spānija to nenodrošinās, viņi ir gatavi izjaukt valsts tūrisma biznesu.
Sprādzieni notika netālu no mūsu viesnīcas. Līdz šai dzelzceļa stacijai bija desmit minūšu gājiens. Tajā ceturtdienā, 11. martā, trīs dzelzceļa stacijās uzsprāga desmit bumbas, eksplozijās bojā gāja vismaz 190 cilvēki un vairāk nekā 1200 bija ievainoti. Sprādzieni notika divos piepilsētas vilcienos un vienā starppilsētu ātrvilcienā sastrēgumstundu laikā, kad vilcieni bija pārpildīti.
Šīs nelaimes dēļ mēs nemainījām ceļojuma maršrutu. Toties pārliecinājāmies par dienvidnieku tautas vienotību. Visi kā viens, pat taksisti, pie krūtīm piesprauda sēru lentītes. Katru dienu pulksten 12.00 visi izgāja ielās uz 15 minūtēm, un tajā brīdī Madride, kurā ir trīs miljoni iedzīvotāju, apklusa. Automašīnas apstājās, pārdevēji izgāja no lielveikaliem. Visi atdeva godu cietušajiem. Mēs nezinājām, ka sestdienas vakarā visi iedzīvotāji bija aicināti uz protesta gājienu. Bijām izgājuši pastaigāties. Gribot negribot mūs divu miljonu cilvēku pūlis “ierāva” iekšā. Lai mēs no vienas ielas nokļūtu līdz 100 metrus attālajai viesnīcai, vajadzēja divas stundas, kamēr izlauzāmies cauri pūlim.
Svētdien bijām paredzējuši iet uz vēršu cīņām. Tās bija atceltas, bet Spānijas parlamenta vēlēšanas gan notika. Par to, ka ir vēlēšanas, nekas neliecināja. Politisko partiju plakātu nebija. Televīzijā partiju reklāmas bija minimāli.
Kāpēc Lāčplēsis sliktāks par donu Kihotu?
Ņemot palīgā grāmatu “Spānijas ceļvedis” un izīrējot automašīnu, ceļojām pa Spānijas centrālo daļu – Kastīliju. Varējām apskatīt to, kas ikdienišķam tūristam ir apslēpts – reālos laukus un pilsētas, reālo satiksmi. Aplūkojām Kastīlijas pilis. Spāņi lepojas ar “vecumu” un to, ka viss ir perfekti saglabāts. Bijām vairākās pilīs, kas ir pasaules vērtīgāko simts piļu sarakstā.
Redzējām olīvu un vīnogulāju laukus, mazpilsētu rūpniecību, paretam laukos redzamas sabrukušas mājas un bijušie “kompleksi”. Pēc ceļveža ieteikuma mēs pirkām un izvēlējāmies vīnus un ēdienus. Nogaršojām spāņu alu. Jāteic, ka latviešu ir konkurētspējīgs. Bijām flamenko dejās. Nezinu, vai es maksātu naudu, lai to redzētu otrreiz, bet vienreiz tas ir jāredz.
Ēdiens, viesnīcu izdevumi, sadzīves pakalpojumi Spānijā ir apmēram trīs reizes dārgāki nekā pie mums. Visu izskaidro tas, ka Spānija ir tūristu zeme un tūristi ir “slaucamās gotiņas”. Mums Latvijā nekad tā nebūs, pie mums brauks tie, kuri vēlēsies aizmukt no pasaules un atpūsties lauku mājā, bet naudas kalnus viņi šeit neatstās. Par mūsu ceļiem nav ko uztraukties! Cilvēki brauc uz Āfriku, kur arī nav ceļu, bet tur ir bizoņi, žirafes un behemoti. Arī šeit vajadzētu domāt par to, lai pie Latvijas robežas tūristiem izsniedz apvidus automašīnas un ļauj izbraukt pa šejieni kā pa vienu Āfrikas rezervātu!
Man pēc Spānijas brauciena tagad ir savs dona Kihota redzējums. Esmu apņēmies izlasīt grāmatu par šo varoni. Mēs redzējām vietas, kur viņš ir dzīvojis, meklējis draudzeni Dulcineju un cīnījies ar vējdzirnavām. Dons Kihots ir laba ideja spāņiem, kā taisīt biznesu. Dulcinejas māja ir izveidota par nelielu muzeju, tur ir viena gultiņa, vīna spiežamais aparāts un vīna pagrabs. Bet tūristi no visas pasaules uz turieni dzenas, lai redzētu vietu, kur dons Kihots satika savu draudzeni. Visapkārt suvenīru veikali un kafejnīcas.
Mums Lāčplēsi arī vajadzētu pacelt šādā gaismā. Izreklamēt, ka tas ir bijis vīrs ar lāča spēku, kas gandrīz pusi Eiropas apkāvis. Un tad mēs varētu tūristus izvest arī caur Gulbeni un Stāmerienu un viņiem būtu lieliska sajūta, ka izstaigājuši Lāčplēša takas. Nedomāju, ka mūsu Lāčplēsis būtu kaut kādā ziņā sliktāks par donu Kihotu.
