Ar vārdu “Šveice” apzīmē ne tikai valsti, bet arī ainaviski skaistas vietas, tāpēc Latvijā un citviet pasaulē tādu ir diezgan daudz. Ja Šveice, tātad kaut kas izcili skaists un labāks nekā citur.
Ar vārdu “Šveice” apzīmē ne tikai valsti, bet arī ainaviski skaistas vietas, tāpēc Latvijā un citviet pasaulē tādu ir diezgan daudz. Ja Šveice, tātad kaut kas izcili skaists un labāks nekā citur. Pavasarī bija iespēja gūt priekšstatu par Saksijas Šveici Vācijā.
Tā atrodas pašos valsts austrumos, netālu no Polijas un Čehijas robežas. Saksija stiepjas gar dziļi ielejā plūstošo Elbu, kuras krastos ceļotājus pārsteidz un apbur vareni klinšu veidojumi un seni cietokšņi.
Sajūt mūžības skaistuma elpu
Uzkāpjot pa kāpnēm vairāk nekā 300 metrus augstajā smilšakmens klinšu valstībā – Bastejā, trūkst elpas piepūles dēļ. Bet pēc tam lielā tēlnieka – dabas – veidoti milzu klinšu bluķi liek klusēt apbrīnā. No skatu platformas savā neatkārtojamajā skaistumā atklājas panorāma ar Elbu dziļi lejā, pretējā krastā kā sērkociņu kastītes redzamas Kēnigšteinas mājiņas, prāmja pietura, koši dzelteni rapša lauku paklāji un ziedoši augļu koki. Turpat blakus uz abām pusēm stiepjas atsevišķi stāvoši klinšu bluķi. Jā, nevar nepiekrist, ka šī ainaviski ir viena no skaistākajām vietām Eiropā. Basteja klintīs jau 19.gadsimtā izveidoti gājēju celiņi un mūrēts tilts, lai ne tikai klinšu kāpēji vien varētu baudīt burvīgos dabasskatus.
Satraucoša ir atziņa, ka šie mistiskie veidojumi radušies jau tad, kad cilvēka villainais sencis vēl lēkāja pa kokiem un mitinājās alās, bet varbūt pat tik tālā senatnē, kur nesniedzas mūsu sapratne. Kā mūžības tēli vai teiksmu milži sastingušas klintis, bet uz tām aug koki. Prātam neaptverami, kur to saknes rod valgmi un barību, lai zari stieptos pretim saulei. Pirms vairākiem gadsimtiem šajā vietā bijusi apmetne, norobežota no apkārtējās pasaules un arī labi aizsargāta. Uz klintīm joprojām redzams lielgabals ar akmens lodēm. Ejot pa dzelzs tiltiem pāri galvu reibinošām aizām, var izpētīt kādreizējās “dzīvojamās istabas”, lūgšanu un citas telpas, kā arī aku, no kuras varēja pasmelt ūdeni. Tagad tā ir sausa. Pamestība un cilvēka niecības izjūta tāpat kā bailes no augstuma stindzina sirdi, bet reizē liek justies kā varenās dabas sastāvdaļai.
Saksijas Šveicē ceļotāju iecienīta apskates vieta ir Kēnigšteinas cietoksnis. Tas uzcelts 16.gadsimta beigās klints virsotnē, kas atrodas 246 metrus virs Elbas. Apbrīnas vērta ir cietokšņa aka, ko pirms vairāk nekā 400 gadiem smilšakmenī izcirtuši kalnrači. Tā kalpojusi līdz pat 1969.gadam. Iepriekšējos gadsimtos ūdens pacelšanai izmantota virvē iekārta muca, kura celta augšā divzirgu vilkmes aizjūgā. No cietokšņa mūriem paveras Saksijas tāles. Klintis vislabāk var aplūkot, braucot ar kuģīti pa Elbu. Tiesa, jārēķinās, ka brauciens ilgst visu dienu, piestājot vairākās apskates vietās. Tās ir nelielas pilsētiņas ar pasakainiem namiņiem. To stāvo jumtu krāsas laistās saulē tāpat kā košie ziedi dārzos.
Pārsteidz, ka ne tikai mazpilsētas, bet arī Berlīne un Drēzdene ir ļoti zaļas. Lielas parku un apstādījumu platības mazina augsto namu un plato ielu pelēcību ar milzīgu kastaņu sveču svinīgumu, ar koši rozā un pienaini baltu rododendru, ar augļu koku un ceriņu neprātīgo ziedēšanu.
Skata septīto pasaules brīnumu
Drēzdene savulaik bijusi Saksijas galvaspilsēta. Otrā pasaules kara laikā to gandrīz pilnībā sagrāva bombardējot. Cieta arī vecpilsēta ar slaveno Cvingera mākslas galeriju , bet joprojām to dēvē pa Ziemeļu Florenci. Angļi, atzīstot savu vainu pilsētas sagraušanā, piešķīruši līdzekļus kādas baznīcas atjaunošanai. Cvingers, Zempera opera Teātra laukumā, Karaļu galma baznīca, Frauenkirhe un citas baroka smagnējībā celtās ēkas liek godbijībā atcerēties senos arhitektus un celtniekus. Sevišķi izcils šā stila arhitektūras piemineklis ir Krusta baznīca. Vakarā visas vecpilsētas celtnes ir apgaismotas, tāpēc izskatās vēl iespaidīgākas ar tumsā atdzīvojušos gadsimtu elpu. Patīkami to ieelpot, sēžot āra kafejnīcā un nesteidzīgi malkojot izsmalcinātu vīnu.
Pazīstamā vācu dzejnieka Volfganga Gētes vectēvs teicis, ka nav viegli atrast kaut ko skaistāku un greznāku par Cvingera celtņu kompleksu. Ēkas veido noslēgtu pagalma četrstūri ar ovāliem abos galos, kuros ir vārtu paviljoni. Ieejot pa kroņa vārtiem, brīnumā neviļus apstājos. Kad virs galvas pulkstenis spēlē melodiju, var iztēloties, kā Saksijas kūrfirsts ar augstmaņiem un dāmām pastaigājas slēgtajā pagalmā ar ornamentālu zālienu un strūklakām.
1726.gadā Cvingers minēts kā viens no septiņiem pasaules brīnumiem. Tā paviljonus un galerijas grezno bareljefi, skulptūras. Sevišķi bagāts ar tām ir Nimfu pagalms, kam visapkārt sienas nišās stāv nimfas, bet dažas redzamas strūklaku kaskādē.
Apstādina mākslas neparastais spēks
Vienā ēkas galerijā ir apskatāma viduslaiku ieroču kolekcija. Tajā redzami neskaitāmi bruņinieku ietērpi, kas greznoti dārgakmeņiem krāsainām spalvām. Bruņas bijušas arī zirgiem. Ievērības cienīgi ir ieroči – pīķi un zobeni, ar vienu un divām rokām ceļami. Bet dažs ir tik milzīgs, ka būtu vajadzīgi divi bruņinieki, lai ar to cīnītos.
Šķiet, daudz vairāk apmeklētāju katru dienu ir gleznu galerijā, kur skatāmi flāmu, franču un itāļu vecmeistaru mākslas šedevri. Īsā laikā grūti visus apskatīt, bet jāpiestāj, lai apbrīnotu Rembranta, Rafaēla, Leonardo da Vinči, Rubensa un citus darbus ar pasaules slavu. Sevišķu iespaidu atstāj Rafaēla šedevrs “Siksta Madonna”. Milzīgā glezna, kas redzama tieši pretim cauri vairākām zālēm, it kā pievelk un aicina iet tuvāk. Stāsta, ka pēc Otrā pasaules kara padomju armijas karavīri, kas Cvingera gleznu kolekciju atrada akmeņlauztuvēs starp Groskoti un Kēningšteinu, stāvējuši kā pārakmeņojušies un aizturētu elpu. Viņi dziļā bijībā raudzījās uz sievieti ar bērnu, kura kailām kājām viegli tikko skar mākoņus. Arī es klusēju, apzinādamās šā brīža nozīmīgumu. Tas ir neapjausts mākslas spēks, kas liek tuvoties un aiziet uz pirkstgaliem.
Rembranta slavenais dubultportrets ar sievu Saskiju rada patiesas laimes izjūtu, jo abi tādi izskatās. Tas arī saprotams – Saskija bija gleznotāja mūza. Tā ir prototips daudziem Rembranta gleznotiem mitoloģiskiem tēliem, piemēram, gleznā “Danaja”. Mākslinieks gleznojis sievu arī kā ziedu un pavasara dievieti, ziediem rotātu. Savukārt Rubensa apaļīgo sieviešu un spēcīgo vīriešu augumu realitāte savijas ar gleznotāja fantāziju. Jā, māksliniekam ir paticis attēlot sievietes ar izteiktu jutekliskumu, turklāt viņš ķermeņa daiļumu redzēja tieši kuplajās formās. Ne velti ziedošas un veselīgas miesasbūves sievietes vēl arvien salīdzina ar Rubensa darbos attēlotajām.
Grib sapņot putnu spalvu gultā
Netālu no Drēzdenes ekskursantu autobuss piestāj Moricburgā. Tur Saksijas kūrfirsts un Polijas ķēniņš Augusts Vecākais licis saviem labākajiem arhitektiem un māksliniekiem uzcelt reprezentatīvu medību un izpriecu pili. Tajā var nokļūt pa tiltu, jo būve atrodas uz ezerā mākslīgi veidotas salas. Ornamentāliem rakstiem apgleznotas ādas tapetes, gleznas tumšās krāsās ar naturālām medību ainām, medību trofejas, mēbeles un porcelāna trauki ataino 18.gadsimta sadzīves kultūru.
Iegādāties diezgan dārgo ieejas biļeti muzejā ir vērts arī tāpēc, lai redzētu no putnu spalvām veidotus gobelēnus. Tie klāj guļamistabas sienas, gultu un tās baldahīnu. Pareizāk būtu teikt, ka viss ir no spalvām baltā, sārtā un melnā krāsā. Blakus guļamistabai ir telpa, kurā var iepazīties ar spalvu gobelēnu gatavošanas tehniku. Vispirms no tām veido virtenes, bet spalvas ir jāpiestiprina tā, lai, liekot kārtas citu uz citas, veidotos raksts. Pilī ir kapela, ēdamzāle un biljarda zāle. Mazliet žēl, ka lietus liedza iespēju doties tālākā pastaigā pa parku vai arī uz rokoko stilā celto fazānu pili.
Esot tik tuvu Meisenei, grūti aizbraukt tai garām. Pa autobusa logu var redzēt klints virsotnē celtu 13.gadsimta pili, kurai vēlāk it kā pielīmētas citas būves daļas. Laikam visi ir kā apburti, skaistās ainavas vērojot, jo šoferi vairākas reizes riņķo ap kalnā redzamo pili, bet tā arī neatrod ceļu, kas vestu uz to. Neko darīt, jādodas kājām pie skaistules Elbas krastā. Pils pagalmā notiek amatnieku tirgus, kurā rāda ainas no viduslaiku dzīves. Tomēr grupa ceļotāju nolemj atrast slaveno Meisenes porcelāna muzeju. Braucot ar mikroautobusu lejup, secinām, ka ieliņas ir tik šauras, ka liels autobuss pa tām nekur neaizbrauktu. No krastmalas uz muzeju nokļūt ir vienkārši.
1710.gadā izveidotā Meisenes porcelāna manufaktūra bija pirmā šāda ražotne Eiropā. Turklāt tajā gatavoja ne tikai porcelāna izstrādājumus kūrfirsta galma vajadzībām, bet arī tirgum. Tie vienmēr bijuši apbrīnoti un iemantojuši arvien lielāku slavu. No 1916.gada ir atvērta izstāžu zāle, kurā skatāmi 3000 izstrādājumi, bet muzeja krājumos ir vairāk nekā 20 000, tāpēc ekspozīciju katru gadu maina. Izstādē var apbrīnot no pirksta lieluma līdz prāvām dzīvnieku figūrām, servīzes traukus, gandrīz divus metrus augstas vāzes. Sevišķi pārsteidz trīs arpus metru augsts veidojums galdam, kas gatavots 1749.gadā ķēniņa Augusta III galdam. Blakus seniem veidojumiem ir skatāmi interesanti jauni ražojumi, tos var iegādāties. Tomēr tikai retam ceļotājam no Latvijas ir tāda iespēja, jo pat neliela Meisenes porcelāna figūra vai trauks ir ļoti dārgs. Neko darīt, jāiztiek bez suvenīra. Bet iespaids un redzētais arī ir vērtīgs!
Vērts diskutēt par atšķirībām
No 365 metrus augstā Berlīnes televīzijas torņa skatoties, apmēram kļūst skaidrs milzīgās metropoles (3,8 miljoni iedzīvotāju, apmēram 900 km2 liela platība) plāns. Tas ekskursantiem, šķiet, ir vienīgais labums no 1969.gadā celtā “zobu bakstāmā”, kā to dēvē vācieši. Ir skaidrs, ka pilsētā daudz neko apskatīt nepagūsim, tāpēc nolūkojām Unter den Linden ielu, kuras abās pusēs atrodas gandrīz visi ievērojamākie objekti: Reihstāgs, Humbolta universitātes galvenā ēka, opera, Brandenburgas vārti, Tiergarten parks ar Triumfa kolonnu vidū un arī Vācijas vecākais zooloģiskais dārzs ar vairāk nekā 14 000 zvēriem. Diemžēl to slēdza ātrāk, nekā cerēts, tāpēc tajā iekļūt neizdevās.
Berlīnē nopirku suvenīru – gabaliņu no mūra, kas ilgus gadus šķīra vienas valsts iedzīvotājus, ģimenes, radus, draugus un paziņas. No tā laika palikušas sāpīgas atmiņas, par ko ekskursantiem stāsta dokumentāla filma. Berlīnes mūrim veltītais muzejs bija vienīgā vieta Vācijā, kur nevajadzēja maksāt pat par kafijas krūzīti. Jā, brīvi ieiet varēja arī ēkā, kur ierīkota piemiņas vieta Otrajā pasaules karā bojāgājušajiem.
Berlīnes mūra atrašanās vietu iezīmē Brandenburgas vārti, no tiem ar divu rindu bruģakmeņiem ir iezīmēts viss bijušais mūris. Vispopulārākais robežas pārejas punkts arī ir pilnībā saglabājies.
Šķiet, ne vienam vien pārsteigumu sagādāja, ka Diskusiju jeb Foruma laukumā ir palicis Kārļa Marksa un Fridriha Engelsa piemineklis. Neviens to nav ne gāzis, ne arī kaut kur aizvilcis. Būtu vērts diskutēt, vai un kuri pieminekļi ir jāiznīcina kā Berlīnes mūris.
Atšķirības starp Austrumberlīni un Rietumberlīni vēl ir saglabājušās. Starp tām ir palikusi tāda kā tukšā zona. Tā tagad kļuvusi par milzīgu būvlaukumu – uz Potsdamer Platz būvē pilsētas jauno tirdzniecības centru. Kopš 1993.gada tiek celtas arvien jaunas daudzstāvu ēkas.
Atceros galvaspilsētas iedzīvotāju ģimenisko atpūtu brīvdienā. Lielais Tiergarten parks bija pilns ar cilvēku grupiņām. Cilvēki sēdēja plašajā zālienā un nesteidzīgi baudīja līdzi paņemto maltīti. Mēs savukārt izmantojām nelielas tirdzniecības vietas pakalpojumus ielas malā. Pārdevējs sagatavoja tik lielu kebaba porciju, ka paēst varēja trīs cilvēki.
