Stāsts turpinājumos. 2. Vecākais dēls ar vedeklu pie viņas parasti brauc pārnedēļās, sestdienās no rīta, un vienmēr ar mašīnu.
Stāsts turpinājumos. 2.
Vecākais dēls ar vedeklu pie viņas parasti brauc pārnedēļās, sestdienās no rīta, un vienmēr ar mašīnu. Un pat, ja arī bez mašīnas, tad viņi gan zinātu, kā iekļūt mājā, un nemētātu savu mantību pagalmā. Lai arī te apkārtnē visi pazīstami un neviens pēc otra mantas roku nepastieps, var gadīties arī kāds zaglīgs garāmgājējs.
Biežāk un negaidot ciemos mēdz ierasties mazdēls Didzis, bet viņš tādas somas pat nepakustinātu, un ko gan viņam tajās likt? Viss vajdzīgais parasti savilkts mugurā – tā esot vieglāk ceļot ar autobusu, un taisnība jau vien ir.
Jaunākais dēls jau otro gadu strādā Īrijā, un sen zināms, ka viņš mājās atgriezīsies tikai ap Ziemassvētkiem. Bez tam – Jurim pašam savs dzīvoklis, kurš viņa prombūtnes laikā izīrēts divām skolniecēm.
Vai Velta būtu aizmirsusi vēl kādu, kam būtu iemesls savas somas nolikt pie šīs mājas durvīm? Pēdējos gados ar atmiņu tā pašvakāk. Septiņdesmit – vairs nav nekāda joka lieta.
Ievilkusi klēpī pieglaudīgo runci, Velta iegrima domās, taču vairāk nekas prātā nenāca. Māsa apglabāta jau pirms gadiem desmit, vīrs jau piecus gadus kā aizsaulē, un vairāk neviens te nemēdza ciemoties.
Eh, laikam jau tāpat vien neko neizdomās… Nāksies vien gaidīt. Reiz taču tas, kurš somas te nolika, ieradīsies tām pakaļ!
Un cik gan ilgi tā sēdēsi – vēl plīts kurināma, kāposti štovējami, trušu saime barojama…
Būtu vīrišķis blakus, nāktos kādu soli mazāk spert. Tad būtu kāds, ar ko parunāties, kam azaidu pagatavot. Kāds, kas malciņu paskalda – kaut vai prieka pēc – lai dzird, ka kāds šķūnītī būkšķina. Tad viņa varētu aiziet iekuriem skaidas grozā salasīt. Un pastāstīt, ko tikko pa radio dzirdējusi…
Vai arī kāds, kas dzeramu ūdeni no akas ienes… Dēls gan ierīkoja izlietni un sūkni virtuvē, bet Veltai negaršoja tas ūdens, kas pa caurulēm nācis. No akas – jā, tam pavisam cita garša. Svaiga un tīra, kā jau caur dabiskajiem zemes filtriem attīrīta.
Nebija jau tā, ka neviens vīrišķis Veltai nebūtu piedāvājis savu palīdzīgo roku un siltos sānus. Tepat kaimiņu Jēkabs ar degvīna pudeli azotē reiz nāca runāties par īpašumu apvienošanu. Sak, žogu starp abām mājām tā kā derētu nojaukt…
Kāds gan tur īpašums tādam zildegunim var būt! Pat vārtiņi eņģēs neturas! Un sēta arīdzan šķiebjas uz Veltas pagalma pusi. Jau sen būtu sagāzusies, ja ne viņa tam žogam stutes salikusi! Protams, no savas puses. Kas to lai zina, vai tik Jēkabs to arī negaidīja…
Jā, ar Kārli arī nekas nesanāca…
Pirms pāris mēnešiem kaimiņiene ienesa avīzi un parādīja Veltai sludinājumu – sak, re kur tev īstais vīrišķis! Sauc tik šurp, mājai vajadzīgs saimnieks!
Velta toreiz ilgi domāja, līdz uzrakstīja arī – sak, kas tu esi un kāds tu esi. Ko tu meklē…
Kārlis izrādījās protošs vēstuļu rakstītājs. Glītā, salasāmā rokrakstā, uz smuka papīra. Izglītota cilvēka valodā, ar pagodinošu uzrunu, ar komatiem un garumzīmēm. Veltai vēl tagad patika visas viņa vēstules pārlasīt. Kārļa rakstītie vārdi – tieši kā sievietes dvēselei rakstīti… Par ilgu gājputniem, par Polārzvaigzni, par mākoņu vēju, kas vilina un rāda ceļu pie Veltas… Par abiem zināmām dziesmām un sen redzētām mīļām filmām. Par jaunību, kuru atceroties sirds un domas atkal draiskākas kļūst.
Ja vien viņš jau trešajā vēstulē neaicinātu Veltu pārcelties pie sevis…
Kurš gan tādā vecumā vairs tagad savu māju pamet, kur viss gadiem lolots un iekopts? Kur ābeles ar bagāto ražu, zemeņu un puķu dobes, vistu un trušu saime.
