Stāsts turpinājumos. 3. Kur pagalmā katrs solis iepazīts. Vai viņa kāda vējslota?
Stāsts turpinājumos. 3.
Kur pagalmā katrs solis iepazīts. Vai viņa kāda vējslota?
Un kā lai zina, pret kādu “paradīzi” viņa to visu izmainīs? Ja nu Kārļa rakstītais ir vien skaisti vārdi?
Tā arī Velta uzrakstīja, – visu, ko domāja. Atklāti un tīri spraunā stilā – tā kā aizvainota, tā kā dusmīga… Un aprakstīja visu, ko viņa te negrib un nedomā pamest. Te ir viņas pamati un saknes!
Kārlis gan rakstīja vēl un vēl – gan par to, kā vecumā kauli salstot, un – vai tad svarīgāks neesot tas siltums, kas dvēseli silda? Malkas reiz varot pietrūkt, bet sirds uguntiņa – tā pat uz auksta mūrīša sasildīs.
Uzrakstījusi, ka nekur pārcelties nedomā, Velta atvadījās.
Žēl jau bija gan,kas nu vairs rakstīs tādas vēstules? Tik saturīgas, dzejiskas un sirsnīgas…
Un kā viņa pati aizpildīs vakarus? Tolaik, kad rakstīja vēstules Kārlim, tie bija kļuvuši īpaši literāri un radoši, jo nemaz tik viegli nedevās kaut ko līdzvērtīgu atbildē sacerēt. Tik dzejiski, kā rakstīja Kārlis, Velta nemācēja, bet – pārlapojusi visus mājās atrodamos dzeju krājumus, no atšķirīgu vārsmu rindām vienu dzejoli viņa bija savirknējusi. Laikam jau gluži labs izdevās, ja pēdējās vēstulēs Kārlis viņu godāja kā Aspaziju – tā slavinot viņas uzrakstīto. Velta, protams, to neņēma nopietni, bet vienalga – bija patīkami.
Un nu – pati vien vainīga, ja nu jau trešo nedēļu no Kārļa ne rindiņas…
Pēc krietnas stundas kāposti jau smaržoja pa visu māju, silti sprakšķēja malka plītī un istabas krāsnī. Ieslēgusi televizoru, Velta atslīga uz dīvāna. Tikai uz pusstundiņu atpūsties…
Laikam jau tomēr bija piemigusi, jo pēkšņi uztrūkās kā no miega – viņas priekšā, istabas vidū, stāvēja sirms, pēc izskata – labi kopts kungs, sīkrūtainā mētelī un pelēkā hūtē, ar lielu liliju pušķi vienā rokā un tortes kasti otrā. Platais smaids liecināja, ka viņiem jābūt pazīstamiem…
Apjukumā pieglaudusi matus, Velta cēlās pretim ciemiņam. Pirksti vēl steidza atraisīt virtuves priekšauta mezglu, bet kungs tikai plati smaidīja un izlikās nemanām saimnieces mulsumu.
“Veltiņ, es tik ilgi gaidīju šo dienu!” iesaucās svešinieks un sniedza viņai ziedus.
Nevēlēdamās izrādīt savu atmiņas trūkumu un nespēdama tikt galā ar mulsumu, viņa paņēma ziedus, bet vēl joprojām neattapa, kā godāt un uzrunāt vīrieti. Lai cik ļoti Velta sasprindzināja atmiņu, šādus sejas pantus viņa neatcerējās redzējusi…
Un tomēr Velta vēl arvien domās centās minēt – varbūt kāds no senajiem skolas vai studijbiedriem? Nav jau brīnums, ja laiks kādu tik ļoti pārvērtis, ka viņa nepazīst…
Laikam jau izprazdams neveiklo situāciju, vīrietis noņēma hūti un ar graciozu žestu stādījās priekšā: “Kārlis.”
Pēkšņais vājums kājās lika Veltai apsēsties.
“Tas pats… Kārlis?” viņa nočukstēja.
Satraucies par saimnieces pēkšņo sagruruma lēkmi, ciemiņš piedāvājās atnest krūzīti ūdens un tūlīt jau izsteidzās virtuvē. Vēl pēc mirkļa no savas plecu somas viņš izvilka zāļu pudelīti un bija gatavs ārstēt Veltu. Apturējusi Kārļa roku pusceļā, viņa pasniedzās pēc krūzes: “Paldies, būs jau labi tāpat.” It kā būtu šķērsojusi tuksnesi vai dienas svelmē vālojusi sienu – tik ļoti Velta jutās izslāpusi…
Bet tad krūze bija izdzerta un kaut kas bija jāsaka…
Par laimi, iniciatīvu uzņēmās Kārlis, ļoti praktiski ķeroties pie sadzīviskiem darbiem.
Vēl pēc pusstundas viņš nadzīgi rīkojās pa virtuvi, iekurinot gandrīz atdzisušo plīti, mizojot kartupeļus, pēc Veltas norādījumiem atrodot traukus un klājot galdu, pie viena pa brīdim mudinot viņu necelties no dīvāna un atpūsties. Tagad šeit esot viņš, un Veltiņai vairs nekas nebūšot jādara.
It kā tieši šo rīkojumu gadiem gaidījusi, Veltas sirds lika paklausīt, liekot sajust pēkšņu vājumu. Pārsteigta pati par savu nespēku vai varbūt atļauju – justies vājai, saimniece nepretojās. Tā tik vēl trūka, ka tieši tagad viņai būtu jānonāk slimnīcā!
