Ir skaista rudens pēcpusdiena, starp koku zariem redzams nams, majestātisks un iespaidīgs. Kāpjot par parādes druvīm, ielīst prieks, gaidas un satraukums, jo pēc traģiskā ugunsgrēka neesmu tajā bijusi. Atverot durvis, paveras gaumīgi iekārtota priekštelpa, kur ir stendi ar fotogrāfijām. Tā ir visa šī nama un visas Galgauskas vēsture, kas stāsta un atgādina par to, kas bijis, kā veidojusies dzīve, stāsta par sasniegto paaudžu paaudzēs. Tas ir vēsturisks apliecinājums kultūras darbam, tradīcijām. Zālē arī stendi, albumi, tērpi teātra izrādēm, diplomi un Goda raksti – liecība, kas atspoguļo padarīto un liecina, ka tas ir novērtēts. Pie stendiem pulcējas skatītāji, interese – liela, daudzi sevi atpazinuši. No skatuves sveikas māj saulespuķes, pēkšņi parādās simpātiskas pelītes – Galgauskas jaunatne. Parādās dāma, eleganta aktrise, kura droši var uzstāties uz jebkuras skatuves. Vakara norise atklāj Galgauskas kultūras nama vēsturi, tā savijas ar dziesmām un dejām, teātra fragmentiem. Aizkustina “Veišu muzikantu” dziesma, kuras vārdus un mūziku sacerējuši vietējie cilvēki – Kārlis Simons un viņa meita Laila Preise. Šī dziesma izsaka daudz, novēlu, lai tā kļūst par kultūras nama dziesmu. Jubilejas vakara gaitā viss norit veiksmīgi un ir veidots ar labu gaumi, jūtama režisores Dzidras Matīsas izkoptā gaume, aizkustina Sarmītes Mužnieces pateicības, jo, lai veikums būtu pilnīgs, vajadzīgs aktīvs, saliedēts kolektīvs. Jubilejas vakars mani aizkustināja. Novēlu gribu, fantāziju, veiksmi, tas viss ir jūsu kolektīva spēkos, droši celiet latiņu vēl augstāk, paldies!
