Šodien Gulbenes dzelzceļa stacijā uz sliedēm gulst ziedi un cilvēki nekautrējas no asarām.
Šodien Gulbenes dzelzceļa stacijā uz sliedēm gulst ziedi un cilvēki nekautrējas no asarām. Viņi klusējot paspiež cits citam rokas, noglāsta plecu, jo vārdi ir lieki. Ļaudis ir pulcējušies, lai godinātu politiski represēto piemiņu.
Politiski represēto apvienības Gulbenes nodaļā ir vairāk nekā 200 biedru, bet kopumā rajonā – apmēram 500 politiski represēto. Daudzu vairs nav starp dzīvajiem. Viņi dzīvos tik ilgi, kamēr vien būs kāds, kas atcerēsies. Tieši tāpēc pēc piemiņas brīža Gulbenes stacijā politiski represētie pirmo reizi no visa rajona pulcēsies kopējā pasākumā Daukstu pagasta Staru kultūras namā.
Starp viņiem būs arī Politiski represēto apvienības Gulbenes nodaļas vadītāja Aira Anča, kas kopā ar vecākiem, vecvecākiem, māsu un brāli uz Sibīriju tika izsūtīta piecu gadu vecumā, bet mājās atgriezās pēc septiņarpus gadiem.
Gulbenietei A.Ančai 1949.gada 25.martā bija tikai pieci gadi. Nakts miega un notiekošā apmāta, viņa stāvēja Lejasciema pagasta “Skujeniešu” mājas istabā, neuzticīgi vērdamās svešajos vīros ar šauteni plecos, nesaprotot, kāpēc māte un tēvs steidzīgi kravā mantas, it kā postos tālam ceļam, kāpēc pagalmā neprātīgi rej suns, bet svešinieku soļi šķiet dīvaina smaguma pilni.
“Izsūtīšanai nebijām gatavojušies. Vēlāk uzzinājām, ka pat nolemto sarakstos neesam bijuši, jo tēvs un māte vieni no pirmajiem bija iestājušies kolhozā, arī zemes bija tik vien kā apmēram 40 hektāri. Laikam mums laimējās, jo karavīri, kas ieradās “Skujeniešos”, ieteica ņemt līdzi iespējami vairāk. Daudz ko māte vēlāk ceļā pārdeva vai iemainīja pret pārtiku. Mamma izmisīgi mēģināja aizkavēt aizbraukšanu, bilstot, ka vecākais brālis Arnis un māsa Anta ir Lejasciema skolā, bet karavīri teica, ka bērni jau būs atvesti uz Gulbenes dzelzceļa staciju,” stāsta Aira.
Piespiedusies mātei, mazā Aira vēro apkārtni, neļaujot piezagties miegam. Līdz šim nekur tālāk par Sinoli viņa nav bijusi, iespējams, tāpēc pasaule šķiet tik neiedomājami plaša. To piepilda pieaugušo sarunas – nesaprotamas, pilnas minējumiem, vecvecāku smagās nopūtas. Ceļš cauri mežam zirga pajūgā līdz Gulbenei ir tik garš…
“Kā kulakus mūs izveda, lai gan man kā kulaku bērnam pat lelles nekad nav bijis. Tās vietā bija runcis Miķelis, bet labākais draugs – suns. Gulbenes stacijā mamma izmisīgi sāka raudāt, jo starp bērniem ne Anta, ne Arnis nebija manāmi. Tikai pēc apkārtējo izvaicāšanas tēvs uzzināja, ka toreizējā dzelzceļnieku klubā savesti bērni. Nevajag vārdu, lai saprastu, ko, ieraugot tēvu, pārdzīvoja māsa un brālis. Mēs atkal visi bijām kopā,” atceras Aira.
Tumsa, riteņu klaudzoņa, neliela čuguna krāsniņa vagona stūrī, saspiestība, trūkst gaisa, ir slikti. “Māmiņ, vai es tagad miršu?” bērna balss jautā pēc atbildes. “Nē, tu noteikti dzīvosi!” skan mātes balss. Mazā rociņa meklē atbalstu un drošību.
“Mūs aizveda uz Amūras apgabala Tigdas rajona Sivaku staciju, kur pārsēdināja šaursliežu vilcienā, lai nogādātu sādžā, sauktā 25.kilometrs, kur, kā vēlāk pārliecinājos, izmitināja visvairāk latviešu. Mums ierādīja vietu dzīvošanai ēkā, kas ārēji līdzinājās barakai. Sādžā bija veikals, skola, klubs, slimnīca, pirts. Pirmais gads visiem bija neiedomājami grūts,” nesteidzīgi stāsta Aira.
Kopā ar vistām
Meitēns uzmanīgi piedur pirkstu baltajam, stindzinošajam klucim un aši atrauj to atpakaļ. “Kas gan tas varētu būt?” viņa prāto, cītīgi vērodama, kā māte to ieliek katlā, kur baltais ledus ātri vien pārvēršas smaržīgā pienā, kas piepilda uz galda nolikto krūzi. “Nezin vai vistas ir ēdušas?” prāto mazā un atbildīgi dodas uz istabas stūri, kur būrī knosās čaklās olu dējējas. “Mājās vistām bija kūts, bet te – istaba,” Aira ir neizpratnē. Brīdi uzlūkojusi vistu saimi, viņa dodas pāri slieksnim uz virtuvi, kur netālu no plīts ierādīta vieta sivēnam. “Atkal tu esi bijis nekārtīgs, bet man viss jāsakopj,” mazā saimniece nopūšas. Mammas norādei jāklausa.
“Tēvu kopā ar citiem vīriešiem norīkoja meža darbos, bet māte kādu laiku strādāja uz dzelzceļa, vēlāk viņu izraudzīja vietējā kolhozā par grāmatvedi. Lielu naudu mamma nepelnīja, bet samaksai arī graudā bija liela nozīme. Vasaras tur bija īsas, bet karstas. Tomāti nogatavojās uz lauka. Atceros, ka visi saslimām ar masalām. Tēvs slimnīcā ārstēja koka traumēto kāju. Naudu viņam neizmaksāja, tāpēc pirmie Ziemassvētki svešumā bija skumji. Mamma katram nolauza pa maizes riecienam, uzkaisīja cukuru un teica: “Mani mīļie, man nekā vairāk jums nav ko dot.” Vēl šodien dzirdu viņas balsi. Latvieši ir strādīgi, pamazām iegādājāmies gotiņu, audzējām sivēnu. Neviens nebijām bez darba. Māsa gatavoja ēst, gāja iepirkties, es – gludināju drēbes, uzturēju kārtībā māju,” stāsta Aira.
Dāsnā taiga
“Sazini nu, var šo ogu ēst vai nevar,” Aira vērīgi raugās apkārt, lai redzētu, ko darīs citi sādžas bērni, bet tie citu pēc citas met mutē sulīgās ogas. Zemenes, tādas pašas kā piekalnītē pie mājas Latvijā, tikai te tās ir lielākas un saldākas. Meitenītes rokas un vaigi ātri vien kļūst sārti no zemeņu sulas. Ēstu vēl, bet vēders pilns, viņa noglāsta katūna kleitas priekšpusi un, cieši satvērusi mātes doto krūzīti, met tajā vienu ogu pēc otras.
“Dāsnā taiga izsūtījumā daudz palīdzēja, jo ogas bija mūsu vitamīnu avots, sēnes māte sālīja ziemai. Ēdām zemenes ar pienu. Atceros, ka lasījām ogas, kas līdzinās pie mums sastopamajām zilenēm un nogatavojās augusta beigās. Māte sabēra mucās un aukstumā tās sasala. Ziemā no ogām vārījām ķīseļus, ēdām svaigas. Visskaistāk taiga izskatījās tad, kad tajā ziedēja rododendri, ko vietējie sauca par boguļņikiem. Amerikā, ciemojoties pie meitas, tos ieraudzīju apstādījumos. Nespēju atraut skatienu no dobes, tik liels bija pārdzīvojums. Mēs zinājām, kurā vietā taigā uzziedēs pirmās maijpuķītes un silpurenes,” Airai vēl tagad patīk tautā sauktie ķeizarkroņi, kas tik krāšņi ziedējuši taigas pļavās.
Miška un lelle Lida
Aira vēro, kā mamma kaimiņienes dāvināto plīša lāci piepilda ar lupatiņām, jo zāģskaidas no Miškas izbirušas pa zaudētās ķepas vietu. Notiekošajam seko apbružātā lelle Lida. Aira nav skopa, kad ciemos ieskrien draudzenes, Miška un Lida līdz ar krievu valodas vārdiem iet no rokas rokā.
“Kad sāku iet skolā, puslīdz jau pratu krievu valodu, jo draudzējos ar sādžas bērniem. Protams, ja dažkārt sastrīdējāmies, tad skanēja “latiš fašist”. Ar vislabākajām atmiņām man saistās 1.klases audzinātāja Maija Trofimova, kura bija sirsnīgs un labestīgs cilvēks. Viņa saprata, ka bērns no latviešu ģimenes uzreiz nevar bez kļūdām rakstīt un lasīt krieviski. Labu gribēdama, skolotāja lika man palikt pēc stundām, bet manai pārliekajai apzinībai tas šķita kā pasaules gals. Raudāju, lūdzos uz mājām. Ātri visu apguvu un biju laba skolniece. Mājās mamma savukārt mācīja rakstīt un lasīt latviski. Tas noderēja, jo, atgriežoties no Sibīrijas, mācības turpināju Lejasciema vidusskolā. Gadījās, ka par sacerējumu saņēmu trijnieku tikai tāpēc, ka lietoju nepareizas galotnes, trūka garumzīmju un tamlīdzīgi. Varēju špikot no solabiedrenes, bet Sivakas skolā saņemtie uzslavas raksti par labām sekmēm un apzinība neļāva to darīt,” stāsta Aira.
Uz mājām
Lēnām Aira noliecas pār vectēva kapu un noliek uz tā taigā plūktos ziedus. Viņš Latviju vairs neredzēs, daudzi te paliks uz mūžu, meitene nesteidzīgi aizver koka sētiņas vārtus un dodas uz sādžu. Ir Līgovakars, latvieši gatavojas līgošanai, vēl jāpaspēj palīdzēt mammai, viņa paātrina soli.
“Otrajā vai trešajā gadā latviešu sievas apņēmīgi devās pie sādžas komandanta lūgt atļauju svinēt Jāņus, pamatojot, ka tie ir latviešu tautas svētki, ka sādžā ir daudz Jāņu. Komandants atļāva. Arī mans tēvs bija Jānis. Neatceros, no kuras mājas viss sākās, bet līgodami gājām no vienas latviešu ģimenes pie otras. Krieviem tas tā iepatikās, ka vēlāk viņi interesējās, kad atkal svinēsim “līgo”.
Pēc Staļina nāves 1953.gadā mājās varēja braukt bērni līdz 16 gadu vecumam. Latviešos modās cerība, ka varēs atgriezties mājās. Cilvēki drudžaini sāka rakstīt iesniegumus ar lūgumu atļaut braukt uz Latviju. Mammu sādžā visi uzskatīja par izglītotu, tāpēc viņa bija galvenā iesniegumu rakstītāja. Sagadījās tā, ka visas ģimenes, kam viņa palīdzēja, arī saņēma gadiem ilgi gaidīto atļauju. Tas ļaudīs viesa cerību. Vecāki ar atgriešanos īpaši nesteidzās. Iespējams, to kavēja aizvainojums par nepamatoto izsūtījumu. Latvijā atgriezāmies 1956.gada novembrī. Uz Sibīriju, kur atstājām septiņarpus mūža gadus, mūs aizveda par brīvu, bet biļeti mājupceļam vajadzēja sarūpēt par saviem līdzekļiem. Septiņas diennaktis pagāja, kamēr, vilciena dunoņā klausoties, nobraucām 8000 kilometru,” atceras Aira.
* * *
Zilpelēks albums. Tā lappusēs rindojas fotogrāfijas. Katrā – viens mirklis dzīves. To nevar tā vienkārši aizmest kā nederīgu lietu. Tas atgādina, liek atcerēties, sāpina un nepiedod.
