Tāds man darbs – braukāt pa pasauli. Cik daudz interesanta, dažreiz neparasta dabū piedzīvot. Nenobrīnīties!
Tāds man darbs – braukāt pa pasauli. Cik daudz interesanta, dažreiz neparasta dabū piedzīvot. Nenobrīnīties!
Tagad pat. Strādāju kādā pagastā Gulbenes rajonā. Gadījies tā, ka mana darba diena paiet ciema galvenās ielas malā. Sākumā likās – nekā neparasta. Rīta agrumā no dzīvojamajām mājām uz centra pusi dodas strādnieki, skolēni. Ved bērnus uz bērnudārzu. Pēc deviņiem jau retais gājējs redzams. Ap desmitiem nez kādēļ kustība sākas pretējā virzienā. No centra puses nāk tādi kā saguruši, paburzīti stāvi. Jau nostrādājušies vai? Drīz vien atpakaļ viņi nāk krietni dzīvāki. Vienreiz sadūšojos un vienam prasu: “Uz kurieni dodies, vecīt?” “Uz noru,” viņš saka. Nu man ir ko domāt! Mežu tuvumā it kā nav. Nekādu dižo krūmāju un pļavu arī neredz. Prasu vēl kādam. Tas arī uz noru. Nākamais arī. Man ir jātiek skaidrībā. Apturu kādu žirgtāku un krustu šķērsu iztaujāju. Patiesība izrādās gaužām vienkārša. Par Noru sauc vietējo “točkas” turētāju. Varot dabūt gan “krutku”, gan cigaretes pa lēto. Tā arī visa gudrība. Nu saki, vai man varēja ienākt prātā, ka es diendienā atrodos pie pašas svarīgākās ciema dzīvības artērijas. Pie ceļa uz Noru.
Lasītājs
