Draudzene stāstīja, ka, ejot uz darbu, viņai pārlidojis liels putns un aplaimojis ar “dāvaniņu”. Valdot smieklus, nopietnā balsī teicu, ka tas uz naudu, minot neskaitāmus piemērus un stāstus, kur šāda putna rīcība tiešām ir atnesusi reālu rezultātu. Pagaidām gan viņai esot tikai neciešama smaka un emocionāla trauma, ieraugot lielus putnus. Mierināju, ka jāpagaida, un pasmējāmies par visneiespējamākajiem naudas uzrašanās veidiem, piemēram, lielo vinnestu loterijā.
Un tad es aizdomājos, kā radušies šie ticējumi. Vai kāds ir fiksējis to, kas ar viņu notiek, un vērojis, kādas tam ir sekas? Vai vienkārši izdomājis, lai atvieglotu savas ciešanas vai izskaidrotu pēkšņi radušos labumu? Cik lielā mērā tam ir jātic, lai noteikti piepildītos minētie labumi vai ļaunumi? Cilvēka dabā ir izvēlēties ticēt tikai labajam. Ja prognozē kaut ko ne visai tīkamu, vienmēr ir iespējams paziņot: “Es tām muļķībām neticu!” – tā sevi pasargājot no sevis programmēšanas uz sliktu iznākumu.
Katrs no mums reiz ir slēdzis derības ar sevi – ja es izdarīšu to, notiks tas. Piemēram, ja es iešu tikai pa gājēju pārejas baltajām strīpām, tad mana diena būs veiksmīga. Nu, ir taču!
Cik bieži ir dzirdēts stāsts, ka augs, kas nezied vai nedod augļus, tiek brīdināts, dusmīgi un skaļi pasakot: “Ja tu neziedēsi, es tevi izmetīšu.” Un notiek brīnums – tas uzzied! Acīmredzot augi mūs saprot.
Atzīsties, tu taču esi, braucot pirmo reizi pāri jaunam tiltam, ievēlējies kaut ko! Un tad gaidījis, vai tas piepildīsies. Cik reižu ir piepildījušās mūsu šādi izteiktās vēlmes? Kas to lai zina! Taču tas mūs neattur katru reizi ievēlēties no jauna kaut ko tobrīd ļoti būtisku un svarīgu.
Jo vairāk ticēsim, ka mūs sagaida labas pārmaiņas, jo reālāk, ka tās piepildīsies. Kaut kur taču noteikti ir kāds, kas rūpīgi pieraksta mūsu visu vēlmes un tad rindas kārtībā tās piepilda. Es tam ticu. Notici tu arī!
