Tikai nieka 37 kilometri šķir Cesvaini no Gulbenes novada centra. Aptuvenais laiks, kas jāpavada ceļā, braucot ar automašīnu, ir 39 minūtes. Kāpēc gan braukt uz šo mazpilsētu (aizņem 511 hektārus)? Cesvaine pilsētas tiesības ieguvusi tikai 1991.gadā! Taču tās galva cesvainiešiem laikam šķiet neaizstājams, tāpat kā vēlētājiem Gulbenes novadā Nikolajs Stepanovs. Vilnis Špats Cesvaines vietējās pārvaldes krēslā sēž jau 15 gadus. Viņš pēc izglītības ir agronoms un “Vienotības” cilvēks pēc politiskās pārliecības. Protams, Cesvaini itin labi var iepazīt, arī sērfojot internetā. Taču, ja ir kāre izrauties no ierastās vides, atrauties no datora, mobilā tālruņa un atpūsties skaistā, vēsturiskā vidē, kas turklāt ir ātri sasniedzama un pieejama, Cesvaine tam ir kā radīta! “Dzirkstele”, dodoties uz šo pilsētu, tur manīja ārzemju velotūristus, kuri pēc tam tālāk ceļu mēroja caur Gulbeni. Grozi, kā gribi, bet abi novadi ir cieši savā starpā sasieti kā kaimiņi un kā pievilcīgas kultūrvēsturiskas vietas Latvijas kartē.
Daži padomi. Iebraucot Cesvaines centrā, var nolikt automašīnu stāvlaukumā aiz pils. Turpat ir lietderīgi ielūkoties informācijas stendā, kurā ir norādes par to, kas noteikti būtu jāredz pilsētā. Pats par sevi saprotams, ka Cesvainē viesiem ir jāuzvedas pieklājīgi. Atcerieties, ka jūs novēro! Visi galvenie pilsētas objekti ir aprīkoti ar videonovērošanas iekārtām. Ja dikti sakārojas labi kārtīgi paēst, pilsētas centrā jāmeklē “Kuilis”. Tā sauc šo ēstuvi. Ja ir vēlme arī nakti pārlaist Cesvainē vai tās tuvumā, jāuzmeklē viesu nami “Divi spilveni”, “Pie sievasmātes”. Ja gribas peldēties un nakšņot teltī, jādodas uz atpūtas vietu “Pie ozola”.
Vai tiesa, ka dzelzs vilks Cesvaines pils jumta smailē stāv ar gaisā paceltu asti un “nepieklājīgo” ķermeņa daļu ir pagriezis tieši pret Gulbeni? Jā, tā ir! Turklāt tas ir speciāli iecerēts. Pirms 117 gadiem celtajai barona fon Vulfa dzimtas medību pilij bija lepnībā jāpārspēj Gulbenes Baltā pils – barona fon Volfa romiešu stila villa. Starp abiem baroniem valdīja konkurence.
Arī Gulbenes Baltās pils galveno ieeju savulaik rotāja divas vilku figūras (fon Volfu dzimtas simboli). Diemžēl mums vairs nav ne šo vilku, ne arī ēkas kādreizējās greznības. Balto pili daļēji nopostīja Otrais pasaules karš un turpmāk arī nevērīgā attieksme padomju gados, kā arī atjaunotās brīvvalsts laikā. Gulbenes Baltā pils ir privātīpašums. Toties Cesvaines pils pieder pašvaldībai. Ēkas apsaimniekošana gadā novada domei izmaksā 100 tūkstošus latu jeb gandrīz 150 tūkstošus eiro.
Vilks ar paceltu zobenu Cesvaines pils tornī sargposteni nepameta arī postošā ugunsgrēka laikā 2002.gada nogalē, kad dažu stundu laikā pilnībā sabruka ēkas jumts. Un arī cesvainiešos ir šis cīņas spars. Jau daudz ir paveikts pils atjaunošanā. Līdz šim laikam izdevies atjaunot jumtus abiem ēkas spārniem un lielajam tornim, kā arī daļu iekštelpu. Joprojām kārtu gaida centrālās daļas jumts, kura atjaunošanai vajag vairāk nekā miljonu eiro. Ir cerība nākamajā plānošanas periodā piesaistīt finansējumu no Eiropas Savienības fondiem. Vietējie ļaudis tic, ka agri vai vēlu pils tiks renovēta līdz galam. Cesvainieši iedomīgi saka, ka viņu pils ir pati skaistākā Latvijā vai vismaz otra skaistākā aiz Rundāles pils. Šodien Cesvaines pilī atrodas tūrisma informācijas centrs (tur var sastapt gidu, kurš apmeklētājiem visu izrādīs un pastāstīs par šo objektu). Ēka pati ar savu vēsturi kalpo kā muzejs. Tur arī tiek rīkotas izstādes. Pašvaldība labprāt iznomātu pils telpas, ja vien būtu, kam.
Cesvaine, protams, atrodas Vidzemē. Un tomēr tās saknes ir Latgalē. Pilsēta pirms 17 gadiem ir ieguvusi savu oficiālo ģerboni, kurā uz zaļa fona (zaļā laukā) redzama latviska sakta (zelta pakavsakta). Kāda ir apslēptā jēga? Sakta norāda uz senajiem Cesvaines iedzīvotājiem – latgaļiem. Parunājoties ar vietējiem ļaudīm šodien, jūtams, ka viņi zina par savu izcelsmi un tā arī jūtas – kā latgaļi Vidzemē. Novada domes priekšsēdētāja vietnieks Juris Rozembergs „Dzirkstelei” saka: “Esam cēlušies no vecajām latgaļu ciltīm. Es pats esmu dzimis Cesvainē, šeit visu mūžu nodzīvojis un visa mana dzimta nāk no šejienes jau paaudžu paaudzēs.” Cesvaines novadā šodien ir nedaudz vairāk par 3000 iedzīvotāju.
“Sula arī ira alus” – šis bērnu skaitāmpantiņš nāk prātā, runājot par Cesvaini. Tai patiešām cauri tek Sula (sauc arī par Sūlu)! Tā ir maza, ņipra upe, kura lauž sev ceļu cauri dabiskiem akmeņu krāvumiem. Pastaiga gar upi parkā blakus pilij liks atplaukt katrai nogurušai sirdij. Te ātri var izstaigāt takas, laisties lejā pa kāpnēm līdz skaistajai lapenei (atjaunota pēc Cesvaines jauniešu iniciatīvas), tālāk doties pa eksotisku koka tiltiņu. Noteikti jāredz ir Cesvaines pilskalns, kurā var sajust 12.gadsimta senču garīgo klātbūtni. Pilskalns atrodas Sulas upītes līkumā un par Baronkalnu iedēvēts 1904.gadā, kad te tika apglabāts muižas īpašnieks Ādolfs fon Vulfs. Cesvainieši savus viesus noteikti mudina aiziet arī līdz luterāņu baznīcai, kas celta 1879.gadā. Dienā dievnams ir atvērts un pieejams apmeklētājiem. Baznīcai ir trīs zvani, izcila skanējuma ērģeles un reti skaista altārglezna ar Kristu pie krusta. Noteikti nevar nepamanīt vairāk nekā 200 metrus augsto Cesvaines torni, kā tautā tiek dēvēta televīzijas un radiostacija. Tomēr vairāk gribas pamielot acis pie vecajām muižas ēkām. Piemēram, vecajā stallī tagad atrodas eleganta kafejnīca – “Divi torņi”. Tur patiešām var nobaudīt ļoti kvalitatīvu kafiju. Priecāties par ziedošo, smaržīgo gaisa dārzu pie ieejas. Kāds gan brīnums, jo padomju gados šeit esot bijusi dārzniecība. Kafejnīca veidota kā sajūtu telpa. Tajā iekārtota vietējo rokdarbnieču un amatnieku izstāde–pārdošana. No pagalma skatam patiešām paveras divi eleganti tornīši. Tad tāpēc šai kafejnīcai ir tāds nosaukums! Satiktie cilvēki “Dzirkstelei” stāsta, ka šos tornīšus plānots restaurēt, piesaistot finansējumu no malas. Jūtams, ka cesvainieši patiešām ir sulīgi cilvēki, darbīgi un uzņēmīgi. Lielākais darba devējs šajā mazpilsētā bija un ir akciju sabiedrība “Cesvaines piens”. 26 gadus šajā uzņēmumā par enerģētiķi ir nostrādājis arī šobrīdējais Cesvaines novada domes priekšsēdētāja vietnieks. J.Rozembergs stāsta: “Šodien “Cesvaines pienam” ir vairāk nekā 100 darba vietu. Mūsu mazajai pilsētai tas ir daudz.”
Vai taisnība, ka Cesvaines vidusskola dara visu iespējamo un neiespējamo, lai pievilinātu šeit nākt mācīties bērnus un jauniešus no Gulbenes novada? Jā! Kāpēc gan ne?! Kāds Cesvaines vidusskolā sastapts pedagogs „Dzirkstelei” stāsta, ka skolas direktors Didzis Baunis zibenīgi noreaģējis, kad 2011.gadā tika slēgta Siltāju pamatskola Līgo pagastā. Mācību gada laikā diendienā uz mūsu novadu no Cesvaines ripo skolēnu autobuss, kas savāc viesskolēnus gan pamatskolas, gan vidusskolas klasēm. No laika gala Cesvaines vidusskolā izvēlas mācīties daudzi Jaungulbenes, Gulbīša, Adulienas, Virānes, Tirzas bērni un jaunieši.
Cesvaines vidusskola pārsteidz ar mūsdienīgo veidolu, plašumu, gaismu, sakoptību. Trīsstāvu ēka ir uzcelta 2007.gadā, un tā izmaksājusi aptuveni 3,7 miljonus latu. Dārdzības dēļ projekts ticis daudz aprunāts. Pat bija palaista tautā tāda bauma, ka Cesvaines dome ir bankrotējusi vidusskolas celtniecības dēļ. Cesvaines domē “Dzirkstelei” to noliedz. Patiesība esot tāda, ka skola uzcelta par pašvaldības ņemto kredītu, kurš vēl ilgi būs jāturpina atmaksāt. Jaunu skolu akūti ievajadzējās pēc pils ugunsgrēka. Kā zināms, līdz tam daudzus gadus Cesvainē skola bija tieši pilī. Pēc nelaimes tika nolemts, ka jāceļ jauna skola. Tās platība ir 3500 kvadrātmetri. Arhitekts ir Pēteris Zilberts. Interjera dizains veidots kopā ar interjera dizaineri Vīvu Ieviņu. Ēkā ir vestibils, ēdnīca, klašu telpas, aktu zāle, sporta zāle. Krāsu konceptā pirmais stāvs ir zemes toņos, otrais tuvināts zaļajai dabai, trešais liek justies kā zilās debesīs. Pirmajā stāvā ir neliels ziemas dārzs ar trim lieliem akmeņiem tajā, kas simbolizē sākumskolu, pamatskolu un vidusskolu. Skolā ir aptuveni 300 skolēnu. Kā daudzviet Latvijā, arī Cesvainē gaidāmajā mācību gadā būs grūti nokomplektēt 10.klasi.
„Nometas uz mana balkona margām kaija no jūras un projām skrien…” Vai taisnība, ka šī populārā dziesma no grupas „Bruģis” repertuāra ir dzimusi Cesvainē? Drīzāk atdzimusi šī dziesma ir tieši Cesvainē, „Dzirkstelei” saka Edmunds Vestmanis, kurš no matu galiņiem līdz papēžiem ir šejienietis un vienlaikus „Bruģa” dalībnieks jau 27 gadus. Viņš stāsta, ka dziesma par kaiju pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados atnākusi pie viņa mistiski un liktenīgi.
„Es pats nezinu, kā, no kurienes manā privātajā bibliotēkā uzradās veca klade. Tajā bija šie vārdi un bija arī notis. Protams, es aranžēju melodiju un šis šlāgeris ieguva „Bruģa” skanējumu,” saka E.Vestmanis. Viņš pat iedomāties nevarēja, ka šķietami banāla padomju gadu dziesma, kuras teksta un mūzikas autors ir nezināms, tautā folklorizēsies un iemantos tādu popularitāti. Galvenais – tauta ne tikai labprāt klausās dziesmu par kaiju, bet arī nekautrējas dziedāt līdzi un spēj noturēt lipīgo meldiņu. Ir tajā visā mīļums, romantika, smeldze, ilgas… „Bet tā kaija virs jūras lido; dvēsele nosala, kad biju viens.”
„Nekas jauns nerodas ne no kā tukšā vietā. Vienkārši var radīt jaunu ietērpu, kas atbilst laikam, kurā mēs dzīvojam. Galvenais – tajā brīdī, kad kaut ko veidojam, mūsos iekšā ir jābūt gaišumam. Ja tā nav, nekas neiznāks. Ar dziesmām ir kā ar filmām. Tām tomēr ir jābūt ar laimīgām beigām,” saka E.Vestmanis.
