Esam pieraduši steigties. Tikpat kā nav laika apstāties un padomāt. Un tomēr reizēm izmisums sažņaudz sirdi, un moka doma – kurp mēs ejam?
Esam pieraduši steigties. Tikpat kā nav laika apstāties un padomāt. Un tomēr reizēm izmisums sažņaudz sirdi, un moka doma – kurp mēs ejam?
Ja iepriekšējās paaudzes sevi izteica ar domātājiem, tad mums ir miljonāri un miljardieri, indivīdi, kuru domas spēks rada nevis garīgās vērtības, bet fantastisku naudas iegūšanas iespēju. Tā ir mūsu daļa. Arī domas par pasaules galu jaunās tūkstošgades sākumā, kas nav tikai materiālas dabas katastrofas. Pasaules gals sāksies garīgajā sfērā – mūsu pasaules uztverē, attieksmē un domās.
Mūsu paaudze te, Latvijā, nav piedzīvojusi cilvēku apzinātu iznīcināšanu, mēs par to esam dzirdējuši, ne tikai bezkaislīgi pasniegtā informācijā, bet arī no mīļiem cilvēkiem – mātēm, tēviem, vecvecākiem. Pārdzīvotās sāpes iepriekšējai paaudzei ļauj būt jūtīgākai pret cilvēkiem un pret jebkuru dzīvu radību.
Kas ir ar mums? Cik daudziem no mums iesāpējās sirds, skatoties televīzijā, kā sērgu dēļ tiek masveidā izkauti un sadedzināti lopi? Vai mums liekas, ka dzīvnieks nejūt sāpes, nejūt nāvi un negrib dzīvot? Vai esam domājuši, cik izmisuma raidīts debesīs “automātiskās izkaušanas vietās”?
Pasaules gals mūsu dvēselē jau ir ienācis, ja attaisnojam varasvīru politiku, lasot par telīti, kas piecas dienas pavadīja nokauto lopu kaudzē pie mirušās mātes sāniem, līdz viņu atrada zemnieki un ļāva izdzīvot.
Cik lielā mērā drīkst izjaukt pastāvošo kārtību cilvēku un dzīvnieku attiecībās, lai mēs droši varētu teikt – pasaules gals uz Zemes vēl nav sācies? Un kur ir tā robeža, kuru ievēros, ja sērga skars cilvēkus?
Man liekas, ka cietsirdība ir dzīvotspējīga un lipīga. Un es baidos no brīža, kad zudīs robeža starp dzīvību un nāvi jebkurā izpausmē.
Lasītāja
