Kārlis Gailītis jau gandrīz 10 gadus ir brīvībā. Iznākot no cietuma, viņš ik uz soļa izjutis atgriešanās ceļa grūtumu.
Kārlis Gailītis jau gandrīz 10 gadus ir brīvībā. Iznākot no cietuma, viņš ik uz soļa izjutis atgriešanās ceļa grūtumu. Viņu pavada apzīmējums – “bijušais ieslodzītais”. No savas dzīves 60 gadiem cietumā viņš pavadījis 18. Sodīts par zādzībām un kautiņiem.
Šobrīd, dzīvodams Gulbenē, viņš mitinās pilsētas domes atvēlētā dzīvoklī un strādā gadījuma darbus. Tagad viņš novērtē dzīves burvību, varbūt tādēļ sarunu sāk ar smagu nopūtu: “Žēl man jaunības.”
Viņa tēvs kara laikā pazudis bez vēsts, Kārlis zaudējis māti 5 gadu vecumā. Tad arī ticis šķirts no trim māsām. Tālākos gadus Kārlis pavadījis valsts iestādēs, bērnunamos. Mācījies Cēsu arodvidusskolā, dienējis kara flotē, vēlāk strādājis zvejas flotē, Atlantijas flotē. Gājis jūrā no Engures. Devies uz Norvēģu jūru, uz Ziemeļu jūru, uz Atlantiju. Tie bijuši viņa dzīves labākie gadi.
– Kādēļ visa dzīve sagriezās?
– Jūrā pavadīju no 3 līdz 6 mēnešiem. Sākumā biju matrozis, tad zivju meistara palīgs. Tajos laikos zvejnieki pelnīja milzu naudu, man kā matrozim alga bija 500 līdz 550 rubļi mēnesī. Kad pēc jūrā pavadītā laika dabūju 3000 rubļi, tad aiz lielas naudas mīlestības sākās lielā dzeršana. Neesmu paradis nevienam atskaites dot, tāpēc nauda pārpilnībā aizgāja dzeršanai. Man jau darbabiedri un viņu sievas teica: “Kažiņ, beidz to dzeršanu. Tas labu gal” neņems.” Es gan nelikos par to ne zinis.
Pazaudēju labo darbu. Par to, ka krastā nemācēju uzvesties, pārāk daudz dzēru, nesveicināju lielos priekšniekus un reizēm viņus sūtīju uz poda. Iedomīgi priekšnieki bija. Toreiz teica: “Džentlmen Gailīti, kādēļ mūs nesveicini?” Uz to es atbildēju, ka sveicinu tikai draugus un paziņas un viņi neiederas šajās kategorijās. Zelta partijnieki, zelta fazāni par to man “aizklapēja vīzas”, un es vairs nevarēju doties jūrā.
– Kāpēc paslīdēja kāja?
– Pirmo reizi cietumā nokļuvu 27 gadu vecumā. Kāpēc tam visam bija jānotiek? Tāpēc, ka esmu nenopietns cilvēks. Nav tas prātiņš. Un ļoti žēl, ka tā apskaidrība un apgaismojums vecumdienās sāk krist tikai uz to pliko galvu. Plikpaurība piedod cienību, solīdumu un arī gudrību. Uz dārgakmeņiem sūnas neaug. Citiem galva ir tikai tādēļ, lai uz tās liktu cepuri, man tā galva – lai domātu. Vienīgā problēma, ka ne vienmēr man tās domas iet uz pareizo pusi (smejas).
Kāpēc tā zagšana notiek? Lai dabūtu preci un varētu laist gaisā par naudu. Un par to, sasodīts, var dabūt visu vellu.
– Vai kā jaunam vīrietim negribējās ģimeni?
– Paldies Dievam, ka man nebija ģimenes. Draudzenes jau bija. Oficiāli precējies nebiju, bērnu arī nebija. Es pats no bērna kājas tajos bērnunamos izaudzis. Kad kādam bērnunama audzēknim atbrauc ciemos tēvs vai māte, pašapziņa kritās, bija jāiet aiz stūra nobrēkties aiz sāpēm. Pie manis ciemos neatbrauca neviens. To es ņēmu galvā un domāju: nedod Dievs, man bērnu! Bija man sirdī iekritusi dienesta un kuģa biedra māsa. Šito viņas uzticību! Viņa gaidīja mani, muļķi, 13 gadus. Cerēja, ka nākšu pie prāta. Kas tev to deva! Gāja ar mani arvien zemāk un zemāk.
– Kas to zina, kā viss būtu izvērties, ja jūs būtu ļāvies mīlestībai?
– Tad jau būtu pavisam cita štelle. Bet redz, visam bija jāizvēršas citādāk. Viņa strādāja Rīgā un mājās pārbrauca nedēļas nogalēs. Kad es labi uzvedos, nebiju dzēris un ampelējies, tad jau bija smaidīga kā saulīte. Kad es atkal biju pagrēkojis, tad, jau piektdienai, sestdienai tuvojoties, es laidos uz jūras malu. Viņa jau neko neteica, bet dusmās tā uz mani paskatījās, ka nodomāju: labāk būtu devusi ar mietu pa kupri. Pret šo meiteni man bija klusā mīlestība. Baigā mīlestība man bija ar Mārīti. Ar to kopā nodzīvojām 5 gadus. Tikai katru reizi iekritu ķurķī un tad jau viņai teicu, lai meklē kādu citu čali pa prātam.
– Par ko nācās sēdēt cietumā?
– Vai! Gan par kaušanos, gan par zagšanu. Grūti saskaitīt, cik reizes esmu bijis cietumā. Piecas vai sešas reizes. Kopumā esmu nosēdējis 18 gadus. Tas nav daudz (smejas). Trešdaļu cilvēka mūža. Padzīvo nedaudz brīvībā un atkal iekšā.
– Gribējās tikt atpakaļ cietumā?
– Gribēties? Nē (novelk ļoti ilgi un pārliecinoši). Lai kāda tā brīvība, tomēr tā ir brīvība. Zvirbulītis arī nedziedās īpaši priecīgs, ja viņu ieslodzīs būrītī. Cilvēkam viena no lielākajām bagātībām ir brīvība. Jā, brīvība un veselība. Ja tu nebūsi rīcības brīvs, nevarēsi darīt, kā gribi, tad jutīsies, ka spārni ir aplauzti. Tevi var iespundēt jaukā istabiņā ar televizoru un visām ērtībām, bet, ja no tās netiksi laukā, tad tomēr tev būs liegta iespēja pavārtīties zaļā zālītē, pabradāt pa jūras kanti basām kājām. Tā, manuprāt, ir brīvība.
– Šobrīd ir žēl pazaudētā laika?
– Cietumā ir rožaina dzīve (smejas). Patiesībā tur ir nervu bendēšana. Labi, ka krievu laikā bija iespēja strādāt. Tad varēja aizmirsties. Protams, ja darbs ir kā mokas, tad tā patiešām kļūst par elli. Kad sēdēju otro termiņu, man nācās šūt. Uz to darbu es gāju kā uz nošaušanu. Mans uzdevums bija šūt baltiem halātiem vienu augšējo un divas sānu kabatas. Man tas likās kā murgs, bet kaut kā nomuļļāju. Jelgavā savukārt bija metināšana un metālapstrāde, Daugavpilī – virpošana. Tur man patika.
Ja citos cietumos zonā maksāja viszemāko tarifu, tad Daugavpils cietumā mēnesī man bija 120 rubļi. Puse mēnešalgas aizgāja valdībai, otra palika pašam. Atļāva doties uz veikaliņu un tērēt 5 līdz 11 rubļus mēnesī, ņemot vērā, kādā labošanas stadijā biju. Tad varēja iegādāties konservus, cigaretes, tēju. Pārējo nolika uz ārā iešanu. Padomju laikos, ārā nākot, es jau biju kaut ko iekrājis. Iznākot no Daugavpils, vienreiz nācu ar 1600 rubļiem, otrreiz ar 1100 rubļiem. Pēdējo reizi atbrīvojos 1996.gadā. Tad cietumā darba nebija. Rūpniecība bija mazos apmēros, un maz bija nodarbināto. Tagad gribēdams cietumā darbu nevari dabūt, padomju laikos atkal lika karcerī, ja gribēji izšmaukt un tēlot slimu.
– Pabijāt arī karcerī?
– Jā, kādas trīs reizes. Krievu laikos iedeva 15 dienas. Vienu dienu deva tikai siltu tēju un puskukuli ķieģelīša, otru dienu – zupu. Bija lāviņa, kur gulēt, tā tika izbīdīta tikai pa nakti, pa dienu tās nebija. Pirms došanās uz karceri noģērba cietumnieka drēbes, jo drēbju vīlēs laikus varētu paslēpt cigaretes, sērkociņus. Pārģērba karcera drēbes, iedeva 12 izmēra galošas, lai nevar durvis spārdīt (smejas). Nekas patīkams tur nebija. Temperatūra tur bija ļoti laba. Uz sienas sarmā varēja zīmēt burtiņus. Tad 15 minūtes pussnaudā gulēju un 15 minūtes nodarbojos ar vingrošanu, lai sevi sasildītu. Cietumā ir draņķīgi, tāpēc vismaz jāietur zelta vidusceļš attiecībās ar cietumniekiem, lai dzīvi cietumā nesarežģītu līdz ārprātam. Rāpot tā, lai priekšniekiem nav pretenziju un arī cietumniekiem.
– Vidusceļš attiecībās “ciemnieks pret cietumnieku”?
– Cietumā svarīgi atcerēties, ka jāietur sava kante, tad neviens nebrauks virsū. Ja pats ļausies uzsēsties uz kupra, tad būs “obiženka”. Pašam sevi jāsargā. Tur ir kastas, kur piederies. Ja esi mužiks, tad arī pa mužiku kanti bīdi un nelien zagļu vai nolaisto jeb pederastu kantē. Es biju pie mužikiem. Tas bija zelta vidusceļš. Cietumā gandrīz katrs nodarbojas ar kaut kādu biznesu – ar naudas lietām, ar tējas spekulāciju, ar narkotiku spekulāciju. Tur ir pasaule pasaulē. Galvenais – bīdīt pa savu kanti.
Ko darāt šobrīd brīvībā?
Gandrīz 10 gadus esmu brīvībā. Mani no ieslodzījuma vietas atsūtīja uz Gulbeni, jo šeit bija mans oficiālais, pēdējais dzīvesvietas pieraksts. Tagad mālēju muļķi un gaidu vasaru. Aizskrienu uz kafejnīcu “Marķīzs” palīdzēt. Tukšās kastes pārlādēt, ziemā sniegu patīrīju. Baigi labā sieviete ir tā Vija, kafejnīcas vadītāja. Iedod man brīvpusdienas. Uz svētkiem vēl iedod līdzi pārtikas produktus. Zinaīda Borodkina ir labs cilvēks, kas par mani tur rūpi. Dome piešķīra istabiņu. Lai kāda māja, tomēr tā nav dārza būda, kas ir neapkurināma. Pateicoties labiem cilvēkiem, vēl varu dzīvot. Esmu no dzeršanas ticis vaļā. Iespējams, tādēļ, ka nav iespēju. Sevišķi vairs uz to lietu nevelk. Skaidrā prātā paskatoties uz dzīvi, tā rādās tīri laba. Iekurinu plīti, uzvāru zupu, tēju, izcepu kartupeļus. Jumts ir virs galvas.
– Un nauda?
Nav man naudiņas un naudu arī nevajag. Nauda tikai rada problēmas. Jā. Pie šādas atziņas es esmu nonācis. Vai jūs domājat, ka miljonāriem ir viegla dzīve? Šaubos. Tas ir tāpat kā dziesmā: “ja tu bagāts, katra meita mīlēs tevi, bet, ja nabags, tad tev jāiztiek ar sevi. Man vienalga, vai es bagāts vai es tukšinieks, ka tik manā sirdī vienmēr mājo prieks!” Un tā tik es uz priekšu eju.
– Cietumā vairs negribētos atgriezties?
– Es simtprocentīgu garantiju nedodu, jo visādi var gadīties. Nu, nekāda vēlēšanās man iet cietumā nav. Tie ir burtiski pazuduši gadi. Man šobrīd ir tik liela nostalģija pēc jaunības.
