Piektdienas vakarā pēkšņi atveras mājas durvis un ienāk mana radiniece ar lielu somu: atnesusi mantojumu no mūžībā aizgājušās tantes, kura bija liela rokdarbniece. Dziju kamoli mijas ar nepabeigtiem džemperiem un cimdiem. “Tu zināsi, ko ar to visu darīt.”
Es nekad nepabeidzu citu iesāktos rokdarbus, jo katram pašam ir bijis savs nodoms, katram adītājam ir savs rokraksts. Izjūtot cieņu pret radu tanti, roka neceļas ne izmest, ne izārdīt. Tad nu lieku “Facebook” sludinājumu, ka “adoptēšanai” pieejami dziju kamoli un džemperi.
Meitenes atsaucas ātri – krāsu raibums iedarbojas uz rokdarbnieku kā ūdens uz Pavlova suni – visām tek siekalas, visu gribas. Nepaiet ne pāris stundu, kad viss atdodamais krājums ir ieguvis jaunas mājas.
Un tad es aizdomājos, cik vēl daudz ir tādu atdodamo mantu, kas nonāk pie jauniem īpašniekiem vai nežēlīgi tiek izmestas mēslainē? Cik daudz cilvēkam patiesībā vajag mantu, lai pēc sevis neapgrūtinātu palicējus? Jo līdzi taču neko nepaņemsi.
Lai arī es taisos dzīvot ilgi un laimīgi, neveidoju pārāk lielus mantu un lietu krājumus. Ja savairojas, manā skatījumā, par daudz, dāvinu citiem – tiem, kuriem šobrīd nav rocības iegādāties, bet ļoti noderētu. Mirkļa vājumā iegādātas lietas nesu uz labdarības veikaliņu, kur tās iegūst pievienoto vērtību, jo visi no pārdošanas iegūtie līdzekļi nonāk biedrības rīcībā. Bērni un jaunieši var īstenot kādu sapni.
Vēl neesmu iemācījusies šķirot atkritumus pilnībā, bet cenšos to darīt, kā arī dot lietām otro vai pat trešo dzīvi. Jā, es domāju par mūsu zemi, jo uz tās ir mana un tava Latvija. Dārgums, par kuru ir jādomā katru dienu, ne tikai simtgadē.
Pārlūko savus krājumus, noteikti tur atradīsies kas tāds, kas stāv gadiem nelietots – varbūt tas noderēs kaimiņam, draugam vai pat pilnīgi svešam cilvēkam!
