Turēt godā un cieņā savas apkaimes gaišākos ļaudis, kā rādās, ir ikdienas civilizētas sabiedrības cildens uzdevums. Turklāt pat mazam pagastam ir tāda priekšrocība, ka te cits citu pazīst daudz labāk nekā lielā apvienībā.
Turēt godā un cieņā savas apkaimes gaišākos ļaudis, kā rādās, ir ikdienas civilizētas sabiedrības cildens uzdevums. Turklāt pat mazam pagastam ir tāda priekšrocība, ka te cits citu pazīst daudz labāk nekā lielā apvienībā.
Šī patiesība attiecas arī uz Lizumu, kur nav pat 2000 iedzīvotāju. Tomēr centra cilvēki ne vienmēr pazīst velēniešus un otrādi. Tādi mēs esam.
Par laimi, no šejienes nākušas personības, kas pazīstamas ne tikai kādreizējā Cēsu vai Valkas apriņķī, kam Lizums savulaik “pierakstīts”, vai Gulbenes rajonā, kam tas tagad pakļauts. Pēc pāris gadiem būsim liecinieki Apsīšu Jēkaba 150. dzimšanas dienai. Te saimniekojis Latvijas Lauksaimniecības kameras pirmais priekšsēdis Rūdolfs Dzērve, gleznojis Jānis Brekte, izauguši profesori Elza Preimate un Jānis Kungs, ar šejieni saistītas dzejnieces Ausma Roga un Ilze Binde. Tā vēl un vēl.
Martā atcerējāmies Vilhelmu (Vili) Zvaigznīti (1913 – 1997) viņa 90. dzimšanas dienā. To jau laikus sumināja “Lizuma Vēstis”, februāra numurā Gosupes velna autoram veltīja ilustrētu pirmo lappusi. Par saulainu atceres stundu gādāja šejienes vidusskola.
Sava mūža gaišākajos gados mūsu pagasta zemnieka dēls spēja daudz – pēc pamatskolas un ģimnāzijas studēt un iegūt ķīmijas inženiera diplomu. Tomēr viņa paaudzes jaunekļus nesaudzēja vācu mobilizācija, un Vilis nokļuva Rietumpolijā, bet pēc tam padomju filtrācijas nometnēs un Vorkutas ogļraktuvēs. Tās izdzēsa iespēju strādāt kaut vai sava pagasta skolā un atvēlēja vien ceļa remontstrādnieka gaitas. Tolaik viņš pat nenojauta, ka ir kļuvis par gaišu prototipu vienam no populārā rakstnieka Alfrēda Dziļuma romāna “Tornas grāvrači” varoņiem (“Šķiet, ka zem viņa skropstām vīdēja Latvijas saullēkts”). Grāmatu varam lasīt kā atklāsmi.
Varbūt tikai tagad pilnā mērā atskārstam, ka šī talantiem apveltītā, no inženiera līdz ceļa strādniekam degradētā vīra dzīves ceļš nebūt nebija rozēm kaisīts. Un tomēr Vilis Zvaigznītis neatlaidīgi lauzās uz priekšu, izmantodams pat niecīgāko iespēju, kas radās toreizējos apstākļos. Sīkas publikācijas “Dzirkstelē” pamazām deva iespēju rakstīt plašākus tekstus, pat aprakstus un esejas. Uzdrīkstēšanās dzejas paraugus aizsūtīt tālaika poēzijā dievinātajai Mirdzai Ķempei pavēra durvis uz biezā un prestižā žurnāla “Karogs” redaktoriem, kas stingri vētīja katru jaunpienācēju. Vien daži vistuvākie zināja, ka viņš paspējis pabūt nodarbībās Rīgas Tautas mākslas studijās, lai mācītos glezniecību un tēlniecību. Tiem bargais Gosupes velns kādreizējās upītes krastā vairs nebija pārsteigums. Tāpat kā daudzi labsirdīgi velniņi lizumniešu mājās. Arī manējās.
Atceres stundu krietni papildināja skolas novadpētniecības “Muzeja Vēstis”, kuru kārtējais laidiens bija veltīts tikai Vilim Zvaigznītim. Arī ar viņa dzejoļiem un stāstu “Gaišā stunda”, ar Ausmas Dimantes eseju “Vēl lauka mala tālu”. Un ar diviem satriecošiem laikmeta dokumentiem – autobiogrāfijām, kuras Vilis rakstījis 1949.gadā (divus mēnešus pēc lielās marta deportācijas) un 1985.gadā. Veikumu mudināja atcerēties viņa rakstu izgriezumu un dzejoļu mapes. Audzēkņus apkopot dzeju rosinājusi skolotāja Silvija Ulaste. Tikšanos kuplināja kaimiņi – Druvienas Vecās skolas muzeja vadītāja Ligita Zvaigznekalne un druvēniešu sieviešu ansamblis. Pārsteidzošas likās Viļa dienasgrāmatas – biezas klades ar sīksīkiem ierakstiem ikvienā rūtiņā. Tās jāpēta.
Izskanēja priekšlikums – padomāt, vai nav iespējams izdot viņa “Teiksmu par Gosupes velnu” ar šejienes mākslinieka Varaidota Galviņa (1931 – 1990) ilustrācijām. Jāmeklē Kultūrkapitāla fonda līdzdalība.
