Kad nākas dzirdēt par kārtējo kādas mātes pamesto mazuli, nevaru palikt vienaldzīga. Pirms neilga laika glābējsilītē tika atstāts otrs mazulis – meitenīte. Šajās dienās viņa nonāks audžuģimenē, jo bērna īstā vieta ir ģimenē, pie mīlošiem vecākiem, un īstie vecāki ir tie, kuri sniedz mīlestību, uzņemas rūpes un atbildību par mazuli.
Gribas novēlēt, lai mazajai ir mīloši vecāki, kuri pratīs viņu pasargāt no visā ļaunā.
Pamestie mazuļi ir tēma, par kuru nevar klusēt. Lai atstātu mazuli, noteikti ir jābūt ekstrēmai situācijai. Par tādu soli – atteikties no bērna, izšķiras retā sieviete, varbūt tāpēc, ka neredz citu izeju. Kaut gan bieži vien ir tā, ka tikai uz konkrēto brīdi vai kādu laika posmu problēmas vai kāda nepatīkami izveidojusies situācija šķiet neatrisināmas, bet vēlāk, iespējams, pēc gadiem, viss mainās. Un problēmas, kuras tad likās neatrisināmas, šķitīs tīrais sīkums, tikai tad jau būs par vēlu atgūt savu bērnu vai kaut ko mainīt.
Mēs nezinām konkrēti šīs mazās meitenītes mātes situāciju, tāpēc diezin vai mums ir tiesības viņu nosodīt. Tikai ir ārkārtīgi sāpīgi, ka kārtējo reizi kāds mazulis savai mammai nav bijis vajadzīgs vai arī viņai nav pieticis spēka cīnīties. Un cik lielai ir jābūt bezizejai un vai vispār ir tāda bezizeja, kas liktu pamest, atstāt vai atdot savu atvasīti citiem! Tā drīzāk ir atteikšanās uzņemties atbildību. Diemžēl mūsu sabiedrībā ir daudz cilvēku, kuriem jēdziens “atbildība” ir svešs – gan attiecībā pret sevi, gan pret bērniem.