Pirmo reizi minēts – Tālavas dalīšanas līgumā 13.gadsimtā
Atzīmējot mūsu pilsētas svētkus, jāpievērš uzmanība tam, ka šogad atzīmējama arī ievērojama gadskārta vietas jeb novada nosaukumam “Gulbene”.
Daudziem labi zināms, ka vārds “Gulbene” mūsu pilsētai oficiāli piešķirts 1928.gadā. Mazāk skaidrības par to, kādēļ tieši šāds nosaukums pilsētai piešķirts. Pilsēta taču izveidojās Vecgulbenes miesta vietā. Kādēļ mainīts nosaukums? Arī vairākus gadsimtus pastāvējušo muižu nosaukumi dažādos laikos bija citādāki – Alt-Schwanenburg, Schwanenburg.
Pirmo reizi rakstītā veidā nosaukums “Gulbene” minēts 13.gadsimtā sastādītā dokumentā, t.s. Tālavas dalīšanas līgumā. Atsaucoties uz šo vēsturisko faktu, Saeimas pašvaldību komisija 1927.gadā izstrādāja likumprojektu, kurā iestrādāja atsevišķu pantu par nosaukuma maiņu. Saeimā, pieņemot šo likumu, nekādu iebildumu nebija, un ar 1928.gada 25.februārī Latvijas pilsētu sarakstu kuplināja Gulbene.
Līdz mūsdienām saglabājušies Tālavas dalīšanas līguma divi oriģināla eksemplāri, viens atrodas Polijā – firsta Čartoriska bibliotēkā, otrs Zviedrijā – Stokholmas Valsts arhīvā. Vēsturnieki Tālavas dalīšanas līgumu, kas bija vienošanās starp Rīgas bīskapu Albertu un Zobenbrāļu ordeņa mestru Folkvīnu par Tālavas un Adzeles zemju savstarpēju sadalīšanu, datē ar 1224.gada 21.-24.jūliju. Īpaši nozīmīgs šis dokuments ar to, ka tajā ierakstīti vairāki seno latgaļu teritorijas vietu nosaukumi, tajā skaitā arī Gulbene (Gulbana). Zinot šo līguma noslēgšanas gadu, jāsecina, ka šogad atzīmējama 790 gadskārta, kopš Gulbenes nosaukums pirmo reizi fiksēts vēstures avotos.
Ievērojamais latviešu vēsturnieks Arveds Švābe jau 20.gadsimta pirmajā pusē savos zinātniskajos darbos norāda, ka līgumā iekļautā Gulbana bija novada (pilsnovada) nosaukums. Viņaprāt, 13.gasimta sākumā senais Gulbanas novads aizņēma Madonas apriņķa Vecgulbenes un Jaungulbenes teritoriju (1930-tajos gados), bet ziemeļaustrumu virzienā stiepās gar Gaujas upi, tagadējiem Beļavas pagasta ezeriem līdz Lubānas ezeram. Austrumos Gulbanas novads robežojās ar Adzeles zemi, bet dienvidos tā kaimiņš bija seno latgaļu varenā Jersikas zeme. Savukārt Tālavas dalīšanas līgumā minētā Jovnate pēc Švābes domām atradās rietumos no Gulbanas. Jovnates novada nosaukumu viņš saista ar Lizuma un Rankas apvidu, pieminot Uriekstes pilskalnu.
Ja 13.gadsimtā pastāvēja Gulbenes novads, tad kur gan bija tā centrs? Viens no arheoloģijas zinātnes pamatlicējiem Latvijā profesors Francis Balodis pievērsa uzmanību un izcēla seno pilskalnu sagrupējumus. Viņš uzskatīja, ka tie norāda uz seno zemju (valstu) administratīvo centru vietām. Jaunākajos pētījumos vēsturnieki norāda pat uz vairākas funkcijas (ekonomisko, politisko vai ideoloģisko) pildošu centru pastāvēšanu minētajā laika posmā. Arheologs Andris Šnē uzskata, ka visadekvātāk tā laika vietējās sabiedrības sociālpolitisko un ekonomisko uzbūvi dēvēt par vadonības sabiedrību.
Krustalīces upītes krastā, kāda nopostīta seno latgaļu pilskalna vietā uzceltās Rīgas arhibīskapa mūra pils nosaukums “Schwanenburg” (latviešu val. – gulbju pils), tāda paša nosaukuma pilsnovada un pilstiesas pieminēšana 15.gadsimtā, mudinājis novadpētniekus izvirzīt hipotēzi par senā Gulbenes novada centra atrašanos šajā pilskalnā arī pirms tam. Citos Latvijas pilskalnos arheologu veikto pētījumu rezultāti ļauj secināt, ka iepriekšējie centri turpināja pastāvēt pie ienācēju jaunuzceltajām mūra pilīm. Pēc analoģijas ar šiem pētījumiem var pieņemt, ka seno latgaļu Gulbanas novada centrs atradies vēlāk uzbūvētās bīskapa mūra pils vietā (tagad Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas vieta) vai pie tās. Arhibīskapam piederošā miesta Gulbene pastāvēšanu apstiprina arī rakstītie vēstures avoti.
Tomēr, manuprāt, jāatzīst, ka stipri pamatota 13.gadsimta Gulbanas novada centra lokalizācija, balstoties uz pašreiz zināmajiem vēstures avotiem (dokumenti, pilskalni, senkapi) un to izpētes stāvokļa, nav iespējama.
