Ilga Gaugere no Lizuma pagasta labprāt ierāda rokdarbu prasmi arī citiem
Lizuma pagastā jau vairākus gadus tiek rīkota lielo jubileju balle, kurā godina tos pagasta ļaudis, kas sasnieguši 65, 70, 75, 80 un vairāk gadu jubileju. Šogad godināšanas pasākums notika martā, kad bija paredzēts sveikt 11 jubilārus. Diemžēl veselības un citu objektīvu apstākļu dēļ tajā piedalījās tikai četras jubilāres. Starp viņām bija arī Tautas daiļamata meistare Ilga Gaugere, kurai apritējis jau astotais gadu desmits.
Par to, ka viņa savulaik bijusi arī čakla audēja, liecina gan dekoratīvie spilveni un logu aizkari, gan lielā rakstainā grīdsega, linu galdsegas un galdauti, gan niedru sienas sega, kas rotā rokdarbnieces māju Lizumā, Nākotnes ielā. „Neesmu lizumniete, lai gan 22.aprīlī būs jau 12 gadi, kopš te dzīvoju. Te dzīvoja dēls ar ģimeni. Staicelē gan man patika labāk. Kad no Alojas novada Staiceles ar vīru pārcēlāmies uz Lizumu, te neviens pat nezināja, ka esmu rokdarbniece. Pie vainas ir mana vedekla, kura uz Lizuma kultūras namu bija aiznesusi manis austo segu. Tā arī viss atklājās. Ātri vien sāku darboties arī amatnieku kopā „Laipa”,” stāsta Ilga. Lai gan plecos ir cienījama gadu nasta, viņa nesūdzas, ka nodarbošanās ar rokdarbiem iespaido veselību. „Interesanti, ka adīšana nogurdina sirdi, bet to nevar sacīt par tamborēšanu. Tas laikam tāpēc, ka adot kustas abas rokas, bet tamborējot – viena,” prāto rokdarbniece.
Rokdarbs ar senu vēsturi
Rokdarbniece steidz stāstīt, cik aktīvs Lizumā izvērties pasākums „Satiec savu meistaru!”. Arī Ilga, būdama Lizuma amatnieku kopas „Laipa” dalībniece, tajā iesaistījusies un interesentiem ierādījusi, kā noadīt cilpainos cimdus, kas, ņemot vērā iekšpusē izkārtotos dzijas pārstiepumus, ir īpaši silti. No ārpuses cimdi izskatās pavisam gludi un vienkārši. Tie silda rokas visiem Ilgas tuviniekiem. „Šiem cimdiem ir ļoti sena vēsture. Savulaik tos adīja mana vecmāmiņa un arī mamma. Tikai es no viņām šo prasmi neapguvu, tāpēc nācās visu iemācīties krietni vēlāk. Vecmāmiņa bija arī liela audēja. Agrāk jau mājās auda gan vadmalu, gan palagus un dvieļus. Viņai mājās glabājās pašausto audumu ruļļi. Kur tad vēl lielās gultas segas ar svītrām. Galvenais, ka tolaik viss notika tikai petrolejas lampas gaismā. Vecie cilvēki gan vienmēr bijuši ārkārtīgi strādīgi,” atceras Ilga, atlikdama malā groziņu ar iesāktu adīkli, kas liecina, ka atkal top kārtējais cilpaino cimdu pāris. Tieši cimdu adīšanai rokdarbniece šobrīd atvēl galveno laiku. Viņas cimdi aizceļojuši arī uz Angliju, bet šalles nēsātājs dzīvo Vācijā. Pāri Latvijas robežām aizceļojušas arī lielās segas.
Arī no dabas materiāliem
Ilga salūko sedziņas, kas austas no smilgām un ašķiem. „Ne jau visas smilgas der aušanai. Piemērotākās ir tās, kas aug cirsmās. Tikai jāzina laiks, kad tās vācamas. Ja būs bijusi salna, tās būs raibas un nederīgas. Katra smilga ir arī jānotīra un jāizžāvē. Materiāla sagatavošanas darbs paņem daudz laika,” pārliecinājusies meistare. Viņa uzskata, ka vēl neesam iemācījušies novērtēt rokdarbus, kuros ieguldīts ne tikai cilvēka laiks un pacietība, bet arī izdoma un sirds. „Esmu braukusi arī uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, lai tirgotos ar saviem darbiem. Tur par tiem iespējams paprasīt lielāku naudu, ” uzskata Ilga. Arī, ja kāds lizumnietis iekāro cilpainos cimdus, viņa tos noada.
Par papīru kā par rokdarbiem
Mūža lielāko daļu sieviete pavadījusi Staicelē, kur mācījusies skolā un strādājusi 1897.gadā būvētajā Staiceles papīrfabrikā līdz pat pensijas gadiem. Ražots 20 veidu papīrs. Gadiem ejot, Ilga no strādnieces uzdienējusi par laboranti un papīra kontrolieri, tāpēc smejas, ka par papīra ražošanu visu zinot tikpat labi kā par rokdarbiem. Paskatoties vien, varot pateikt, cik papīrs ir kvalitatīvs. Viņai joprojām sāp sirds par to, ka Staiceles papīrfabriku, atšķirībā no Līgatnes papīrfabrikas, tā arī neizdevies saglabāt. „Viss jau bija atkarīgs no fabrikas direktora attieksmes,” nopūšas Ilga. Brīvākos brīžos viņa iesaistījusies Staiceles lietišķās mākslas studijas darbā. „Pati nezinu, kā visu paspēju, bet Tautas daiļamata meistares nosaukumu tomēr ieguvu. Biju noaudusi lielu segu, kas bija izstādīta arī Staicelē. Atbrauca komisija, lai izstādē atlasītu labākos darbus. Tagad šī sega atrodas kaut kādā muzejā Rīgā. Atceros, ka par segu toreiz man samaksāja 80 rubļus. Par to naudu nopirku audumu kostīmam, kas bija mugurā arī šajā jubilejas pasākumā,” stāsta rokdarbniece.
Ar klusu mīlestību un gādību
Adot ir iespējams ne tikai veidot rakstu, bet kavēties pārdomās. Kopā ar vīru Augustu Ilgai nācies pārdzīvot dažādus brīžus. Ar skumjām viņa stāsta par vecāko dēlu Jāni, kuru pirms diviem gadiem nācies pavadīt kapu kalnā. „Viņam bija tikai 56 gadi. Vēl varēja dzīvot un dzīvot. Nav viegli vecākiem pavadīt savu bērnu. Labi, ka jaunākā dēla Anda māju pa istabas logu tagad varu saskatīt.” Ar klusu mīlestību un rūpību Ilga gādā par Augustu, kuram veselība jāsargā kā trausla puķe. Vairāk nekā piecdesmit gadus dienas vadītas plecu pie pleca, tāpēc katrai smagākai nopūtai vai gurdākam acu skatienam ir tik liela nozīme.
Pirms atvadīšanās no Tautas daiļamata meistares viņa it kā starp citu piebilst, ka esot rokdarbniece, kas protot arī āderes noteikt un tās neitralizēt, izmantojot visparastāko laukakmeni.
