Slidinoties uz darbu pa apledojušajām pilsētas ielām, nevilšus iedomājos, ka tikpat slidena ir pašreizējā valdības politika, plānojot izglītības reformu, kuru Valsts prezidente ir raksturojusi pavisam īsi: “Izcili neveiksmīgi!”.
Slidinoties uz darbu pa apledojušajām pilsētas ielām, nevilšus iedomājos, ka tikpat slidena ir pašreizējā valdības politika, plānojot izglītības reformu, kuru Valsts prezidente ir raksturojusi pavisam īsi: “Izcili neveiksmīgi!” Pēc šīs kritikas, nedaudz to izmainot, grozījumi likumā paredz, ka no 1.septembra mazākumtautību skolās 60 procenti mācību priekšmetu jāpasniedz latviski, 40 – dzimtajā valodā, starp tiem arī ar kultūru un tautas identitāti saistīti. Skolas pašas varēšot izvēlēties, kādus mācību priekšmetus mācīt latviski, protams, to saskaņojot ar Izglītības un zinātnes ministriju.
Pašreiz kreisie spēki manipulē ne tikai ar skolēniem, iesaistot viņus politikā, bet, izmantojot krīzi, kad Einara Repšes valdība ir mazākumā, šantažē, solot to zināmu laiku atbalstīt, ja izglītības reformā paredzēs latviešu valodā mācīt tikai trīs mācību priekšmetus pēc skolu izvēles. Gadījumā, ja “Jaunā laika” (JL) frakcija atbalstīs apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) frakcijas minēto priekšlikumu, tad viņi sola nepieprasīt izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska (JL) demisiju. Šo situāciju raksturo PCTVL frakcijas vadītāja Jakova Plinera sēdē teiktais sulīgais teiciens: “Deputātu kungi, nu, lūdzu, nevicināsim bullim sarkanu lupatu priekšā!” Diemžēl JL šo paziņojumu raksturo kā “patīkamu lasāmvielu, kuru lasot var pasmaidīt”, jo viņiem attiecībā uz Izglītības likumu esot stingra pozīcija. Pašreiz gan izskatās, ka Izglītības likums ir pieprasītākā prece valsts tirgū, jo ne velti tās dēļ tā “plūcas”. Kamēr valdībā notiek “kaulēšanās”, notikumi rit savu gaitu – krievu skolu skolēni un viņu vecāki “buntojas” un politiķi to cenšas realizēt, piedraudot ar revolūciju. Nenoliedzami, ka šos notikumus gan latvieši, gan krievi vērtē īpaši saasināti un esktrēmās kategorijās. Un to var saprast, jo PSRS laikos viņiem tik ilgi viss bija atļauts, bet mums – liegts. Žēl, šāda attieksme neko labu sabiedrības integrācijai nedos. Jājautā, vai mūsu valdība neatgādina padomju valdību pirms pusgadsimta, kad savu gribu uzspieda mums? Vai prātīgāk nebūtu cienīt citam citu, jo esam taču vienas valsts pilsoņi? Un nav svarīgi, vai esi krievs, ķīnietis, itālis vai polis, bet galvenais – esi cilvēks, kas mīl un respektē valsti, kurā dzīvo.
TVNET portālā kādā no komentāriem rakstīts: “Gudrāki vecāki savas atvases sūta mācīties latviešu skolās, bet dumjāki – piketēt.” Galu galā piekrītu apgalvojumam – iegūst tie, kas zina pēc iespējas vairāk valodu, jo tiem pieder ne tikai Latvija vai Krievija, bet visa plašā pasaule.
