Arvien mazāk paliek dienu, kad masu saziņas līdzekļos nedzirdam ziņas par terorismu un bojā gājušajiem.
Arvien mazāk paliek dienu, kad masu saziņas līdzekļos nedzirdam ziņas par terorismu un bojā gājušajiem. Mēs, Latvijā, to noklausāmies un atviegloti uzelpojam – labi, ka pie mums nekas tāds nenotiek. Jā, labi, bet reizēm šķiet – cik ilgi turpinās mirt tūkstošiem nevainīgu cilvēku?
Pirms trim gadiem 11.septembrī Ameriku un visu pasauli pāršalca šausminoša ziņa par lidmašīnu ietriekšanos debesskrāpjos. Šie notikumi starptautiskajā dienaskārtībā pārliecinoši iekļāva karu pret terorismu. Pašlaik terorisms ir sabiedrības visgrūtāk risināmais uzdevums. Mierīgie iedzīvotāji terorisma karstajos punktos ir neapskaužamā situācijā – izej rītā no mājas, bet nezini, vai vakarā atgriezīsies… Aizej vakarā gulēt, bet nezini, vai rītā pamodīsies… Pavadi savu bērnu uz skolu, bet nezini, vai viņš pēcpusdienā atnāks atpakaļ uz mājām…
Sirds saraujas, kad televīzijā pārraida šausminošos teroristu filmētos videomateriālus par notikumiem Beslanas vidusskolā – sporta zālē sadzīti un satupušies bērni. Virs ķīlniekiem nostiprinātas sprāgstvielas. Dažas bumbas piekārtas tieši pie basketbola groziem, virs galvām… Krīzes kulminācijā teroristi bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem spēja šaut bēgošiem bērniem mugurās… Tas nebija taisnīgi, tas nebija godīgi, bet arī Krievijai nav tiesību paziņot par savām tiesībām izdarīt militārus triecienus teroristu bāzēm jebkurā laikā un vietā pasaulē. Katru reizi šādos gadījumos iet bojā daudz nevainīgu cilvēku, bet tā vien šķiet, ka mūsdienās cilvēka dzīvībai ir aizvien mazāka vērtība. Galvenais ir kāda iznīcināšana, bet tam var rast arī citus līdzekļus, lai neciestu nevainīgi cilvēki.
Kas tad ir terorisms? To skaidro dažādi – kā savu uzskatu uzspiešanu, galēju līdzekli, cilvēku nogalināšanu, līdzekli, lai sabiedrību par sevi informētu, rīcību ar konkrētu mērķi, egoismu. Man spilgti atmiņā palicis teksts no dziesmas, ko izpildīja kāds festivāla “Dziesma manai paaudzei” finālists. Tās piedziedājumā skanēja tikai divi vārdi – “māte terorists”. No pārējā dziesmas teksta varēja noprast, ka māte ir teroriste tādēļ, ka neļauj dēlam smēķēt istabā, mudina saklāt gultu pēc piecelšanās un tamlīdzīgi. Tad jau visi cilvēki, kas otram izsaka kādu aizrādījumu – starp citu, bieži vien pamatoti un vietā – ir teroristi! Tam gan negribētos piekrist. Protams, mēdz būt arī psiholoģiskais terors, tomēr nez vai māte, kas uztraucas par dēla labsajūtu, būtu pelnījusi tādu apzīmējumu. Ja šīs dziesmas autoram būtu nācies saskarties ar patiesu teroristu, nez vai šāda dziesma būtu tapusi.
