Neko nevaru sev padarīt. Laikam mani nobūris pavasaris. Jūtos kā daļa no dabas, kur viss ir auglīgas plauksmes un ziedētprieka pārpilns.
Neko nevaru sev padarīt. Laikam mani nobūris pavasaris. Jūtos kā daļa no dabas, kur viss ir auglīgas plauksmes un ziedētprieka pārpilns. Saprotu, ka ar vakardienu manai šodienai ir par maz, jo domas uz ķīvītes spārniem ienesušas rītdienā. Zinu, ka pavasarīgo izjūtu varā nedzīvošu mūžīgi, ka pienāks brīdis, kad atkal būšu rūpju pilnu domu jūgā un meklēšu to straujo upi zaļās pļavas ielokā, kurai uzdāvināt no problēmām vīto vainagu, lai aiznes nezināmā tālumā.
Noauju basas kājas un iebrienu pļavā, lai parunātos ar cīruli debesīs, noliecos un noglāstu sīko kļavas bērnu, priecājos par tā sīksto gribasspēku augt un mācos izturību. Saprotu, ka nav labāka padomdevēja par dabu.
Ja pietrūkst spēka un ik stunda veļas kā smags un pelēks akmens, ir jāgaida pavasaris, lai redzētu, kā asnu zobeni šķeļ zemi, lai paskandinātu drosmīgā sniegpulksteņa zvanu, liekot pamosties cerībām, ticībai un mīlestībai.
Man saka, lai brīnos par ārvalstnieku uzņēmību būvēt tik apjomīgu spēkstaciju, kuras dēļ cilvēkiem jāatvadās no gadu desmitos iemīlētām mājām un jādodas pēc laimes uz citurieni. Nespēju brīnīties, jo tas šķiet tik tālu, bet visapkārt smaržo pēc aizejošā pavasara un tuvās vasaras, pēc Jāņu vainagiem un vīgriežu skurbās dvesmas. Klusībā gaidu Līgo vakaru, kad iemirdzas jāņtārpiņu spožās acis, protot vilināt, maldināt un liekot noticēt.
Es šodien vēlos, lai visa pasaule uzzied kā raiba pļava, kurā nav vietas naidam un skaudībai, kur neviens nežēlīgi neiznieko otra dzīvību, bet tvīkst no mīlestības. Pēc pasaules, kurā cilvēki spēj piedot, nenodot un neaizmirst. Izlūdzos zilganā ceriņziedu mākoņa maliņu. Paceļu to augstu virs galvas un eju apciemot ļaudis. Citu pēc cita rauju pieclapu ziedu zvaigznītes un dāvinu cilvēkiem kā mazu un negaidītu prieku, kā laimes gabaliņu. Man nav žēl. Lai pietiek visiem. Dāvinu un neļaujos noticēt cilvēkiem, kas saka – viņu dzīvē prieka un laimes ziedus nokodušas pavasara salnas. Es plaši atveru viņu mājokļu durvis, lai pa tām ielaistu sauli ar zelta kurpēm kājās. Uz durvju roktura karu pieneņziedu vainagu – ja ar vienu sauli par maz.
Mācos no dabas, kur katra diena steidz ar jaunām domām, bet uz neapdomīgu vārdu dzelkšņu radītām brūcēm manā plaukstā un dvēselē es klāju gundegu dzeltenās ziedlapiņas. Zinu – tās sadziedēs, un sāpes līdz ar vārdiem aizmirsīsies. Katrs mirklis un pāridarījums izsāp, tāpēc atkal vēlos būt daļa no dabas, kur varu burbuļot līdzi upei un kā ķīvīte steigties no ciņa uz cini. Šodien vairāk nekā jebkad jūtu, ka pavasaris patiesi ir brīnumains laiks, kas līdz ar ziediem liek uzplaukt cilvēkiem. Varbūt pavasarī, ceriņu un pieneņu ziedu vīna malku izgaršojot, apreibšu un ticēšu, ka dzīvot nozīmē būt pavasarīga prieka pašā vidū.
