Cilvēki lasa un interesējas par sev aktuālo – šobrīd vairums ziņu pieejamas interneta vidē, ko iedzīvotāji arī izmanto. Televizors jau sāk palikt par aizmirstu lietu. Tomēr, vai kāds iedomājas par to, kā šīs ziņas rodas, kas tās raksta un kā tās tiek veidotas? Reti kurš – , iespējams, kāds paziņa vai konkurents apskatās, kas ir bijis ziņas autors. Visi jau domā – kas tur tāds ir – pajautā cilvēkam viedokli un uzraksti tekstu. Viss nav tik vienkārši. Šī brīža situācija, strādājot “Dzirkstelē”, mani rūda un tajā pašā laikā arī motivē – cilvēkiem ir bail kļūt publiskiem un atklātiem, visvieglāk ir komentēt anonīmi un interesēties tikai par citu problēmām, nevis runāt par savām. Reiz kāds profesionālis savā jomā teica – komentē jau tikai tie, kuri tevi pazīst. Kāds no Latvijas otra gala par tevi nemaz neinteresējas un tāds jau tiešām neko neraksta, jo viņš varbūt pat neatver rakstu, ko esi uzrakstījis. Reizēm ir dzirdēti viedokļi, ka laikraksti raksta tikai par slikto, bet tā nav, jo tādi cilvēki, kas tā saka, redz tikai slikto. Avīzes misija ir sabiedrību informēt gan par problēmām, gan pozitīvajiem notikumiem reģionā. Diemžēl publikai interesantāk ir lasīt par negatīvo. Tāpat arī, lai uzrakstītu ziņu, ir nepieciešami vismaz divi cilvēki, kuri izsakās, bet atsaucīgus cilvēkus atrast ir grūti, jo viņi uzskata, ka teksts tiek sagrozīts un pavērsts citā gaismā. Raksts veidojas no tā, ko cilvēks pasaka un kā es to sadzirdu. Šī pieredze laikrakstā manī attīsta pārliecināšanas prasmes – likt cilvēkiem sev uzticēties, jo daudzi baidās, ka par viņiem tiks pateikts, kas slikts, kaut gan tiek jautāts par pavisam ikdienišķām lietām. Augstu novērtēju tiešām pozitīvus cilvēkus, ar kuriem var sastrādāties, kuri nebaidās lepoties gan par sasniegumiem savā pagastā, gan runāt par problēmām, ja tādas ir. Nāk prātā E.Veidenbauma citāts: “Ciešanas, sāpes sirds tikai jūt, nolādēts liktenis – cilvēkam būt.” Dramatizējot šo varētu attiecināt arī uz žurnālista darbu vai jebkuru citu, kad cilvēki nespēj dzīvot saticīgi.
