Gulbeniete Liene Dzenovska grāmatu tirdzniecības nozarē strādā jau sesto gadu. Vēl nesen viņa pircējiem piedāvāja iegādāties grāmatas SIA “Lanateks – Gulbene” veikalā, bet nu jau otro mēnesi viņa vada jauno grāmatu veikalu “L.Grāmata”.
Gulbeniete Liene Dzenovska grāmatu tirdzniecības nozarē strādā jau sesto gadu.
Vēl nesen viņa pircējiem piedāvāja iegādāties grāmatas, kancelejas preces un veidlapas SIA “Lanateks – Gulbene” veikalā, bet nu jau otro mēnesi viņa vada jauno grāmatu veikalu “L.Grāmata”.
– Kādēļ nolēmāt mainīt darbavietu?
– Strādājot biju secinājusi, ka Gulbenē ir nepieciešama grāmatnīca. Man ļoti patika strādāt arī iepriekšējā darbavietā – tur biju iestrādājusies, man bija savi klienti, bet dzīvē vienmēr ir nepieciešamas pārmaiņas. Sākotnēji domāju, ka varbūt nevajadzēja neko mainīt un visam vajadzēja palikt tāpat kā iepriekš. Tagad esmu sapratusi, ka izdarīju pareizo izvēli, turklāt cilvēkiem šis veikals ir ieguvums – šeit ir iespēja iegādāties daudz plašāku grāmatu sortimentu.
Lēmumu sākt darbu jaunajā grāmatu veikalā nepieņēmu steigā. Man bija ilgs laiks, lai apdomātu šo soli, un es to nenožēloju. Nekas nav īpaši mainījies – joprojām strādāju ar klientiem. Ar prieku noraugos uz pircējiem – tie, kas nāca tur, nāk arī jaunajā veikalā. Tur es biju izdarījusi visu, kas bija manos spēkos. Man nav laika skumt – visu laiku ir jāstrādā, jābūt lietas kursā par jaunajiem izdevumiem, lai spētu atbildēt uz klientu jautājumiem. Man patīk aprunāties ar klientiem, uzklausīt viņu vēlmes. Ceru, ka cilvēki nāks un izsacīs priekšlikumus, ko vajadzētu mainīt vai uzlabot. Es daudz labprātāk strādātu zālē, kontaktējoties ar cilvēkiem, bet kādam ir arī jāsakārto dokumenti un jānodarbojas ar organizatoriskajiem jautājumiem.
– Vai gulbenieši ir izslāpuši pēc lasāmvielas?
– Es neteiktu, ka cilvēki ir izslāpuši pēc grāmatu gudrībām, tomēr esmu sapratusi, ka cilvēki reizi pa reizei atlicina naudu grāmatām. Ne jau visi esam izauguši pie datoriem, televizoriem un citiem saziņas līdzekļiem, daudzi cilvēki tomēr lasa grāmatas. Arī bērni lasa grāmatas, varbūt tikai nedaudz mazāk. Mans mērķis bija cilvēkiem piedāvāt kaut ko tādu, kā līdz šim nav bijis, izveidojot plašu grāmatnīcu, kurā var arī vienkārši ienākt un aplūkot jaunākos izdevumus. Tagad ir daudz un dažādu interesantu grāmatu. Pircējiem jācenšas piedāvāt visu jaunāko.
– Kādas grāmatas gulbeniešiem vairāk interesē?
– Nav iespējams izdalīt, kādas ir pirktākās grāmatas. Šajā gadsimtā, kad visi cīnās ar naudas trūkumu, cilvēki pērk viņiem nepieciešamas grāmatas. Diezgan lielu uzmanību pievērš medicīnas literatūrai. Tomēr kopumā pieprasījums mainās katru mēnesi. Tuvojoties skolai, cilvēki vairāk iegādājas mācību grāmatas, tuvojoties svētkiem, vairāk pērk grāmatas par svētkiem, svinībām, dāvināmas grāmatas. Esmu sapratusi, ka cilvēki nepērk vienveidīgas grāmatas. Varbūt nedaudz mazāk viņus interesē vēsture, toties samērā daudz cilvēki iegādājas literatūru krievu valodā.
– Vai jums pašai patīk lasīt grāmatas?
– Man patīk lasīt grāmatas, bet tam vienmēr atliek maz laika. Tomēr, pieņemot preci, cenšos iepazīt katru grāmatu. Varbūt nezinu grāmatu autorus, bet nosaukumus pārzinu.
Grāmatas lasu atbilstoši noskaņojumam. Dzīve tāpat jau ir pietiekami sarežģīta, tādēļ bieži vien gribas palasīt vienkāršas, viegli lasāmas un interesantas grāmatas. Ja gribas pakustināt smadzenes – lasu psiholoģiskas grāmatas. Mani nesaista grāmatas, kurām, lasot sākumu, var paredzēt beigas, nepatīk arī grāmatas ar sliktām beigām. Laiks nav bezmērķīgi izšķiests, ja no izlasītās grāmatas var gūt kaut ko sev, jo mūsdienās taču plānojam katru minūti. Reizēm lasu arī tīņu romānus. Man pašai ir bērni, viņi aug, tādēļ es labprāt lasu šādas grāmatas, turklāt tās ir mazas, plānas un viegli izlasāmas. Esot darbā, brīvajos brīžos šķirstu grāmatas un priecājos, ja kādā ir pieminēta Gulbene un pazīstami cilvēki.
– Vai ikdienas steigā atliek laiks arī vaļaspriekiem?
– Atliek gan. Man ļoti patīk rokdarbi. Ja kaut ko esmu iesākusi darīt, tad cenšos pakārtot tam citus darbus. Varbūt no tā cieš manas kulinārijas prasmes – parasti cenšos pagatavot kaut ko vienkāršāku, tomēr, iesākot kādu darbiņu, vēlos to pabeigt, man nepatīk to atstāt pusceļā. Esmu arī pārliecinājusies – jo vairāk atliek kādu darbu, jo ilgāk tam nevar pieķerties. Man ļoti patīk likt puzles. Ja es būtu sākusi kaut ko adīt un man kāds uzdāvinātu puzli, es būtu milzīgas dilemmas priekšā, ko darīt vispirms.
– Vai no rokdarbiem jums vairāk patīk adīšana?
– Man patīk adīšana, bet es labprāt arī izšūtu. Es esmu šim laikam netipiska sieviete, jo man patīk arī konservēt, gatavot ēst un ravēt. Es daru visu, ko modernas sievietes nedara. Mazai man nepatika rokdarbi. Kad māsa aizbrauca mācīties uz Rīgu, viņa ik pēc nedēļas brauca mājās ar jauniem pašas adītiem džemperiem, tāpēc iemācījos adīt. Joprojām māsai lūdzu padomus, pati esmu iemācījusies labi adīt, tomēr konsultējos ar viņu, jo viņai tiešām ir talants.
Ģimenē mēs bijām pieci bērni, mamma mūs audzināja viena pati. Viņa mūs mācīja dzīvot bez liekas naudas izdošanas. Mamma man iemācīja šūt, pēc tam iemācījos adīt. Kādreiz bērnībā nesapratu, kāpēc man tas ir jādara, tagad esmu pateicīga mammai, ka viņa to man lika darīt. Tagad es nebaidos ne no viena darba. Varbūt tāpēc daudzi uzskata, ka esmu stipra un neievainojama, bet es ļauju tā domāt.
– Vai darbs sagādā prieku?
– Es nenogurstu strādājot. Ir dienas, kad saņemot preci, pēc tam jūtos fiziski nogurusi, bet kopumā man darbs sagādā prieku. Es nevarētu strādāt, ja man nebūtu interesanti. Daudzi saka, ka viņiem darbs ir kā zobu sāpes, bet katrs veidojam savu dzīvi. Darbā mēs pavadām lielāko dzīves daļu, tādēļ darbam vajadzētu sagādāt prieku un gandarījumu. Ja tā nebūtu – es mēģinātu meklēt citu darbavietu. Ja būtu nepieciešams, es izburtos cauri grāmatām, prasītu padomu, bet iemācītos. Ikvienam ir iespēja pilnveidoties un mainīt dzīvi.
