Ja mēs katrs no otra pleciem palīdzētu noņemt kādu dzīves liktu smagumu, cik mums apkārt būtu daudz laimīgu cilvēku. Pasaulē būtu daudz mazāk nelaimīgu cilvēku, ja mēs katrs pasniegtu palīdzīgu roku kaut vienam cilvēkam, kuram ir vajadzīga palīdzība. Dažkārt īss šādas palīdzības mirklis spēj izšķirt tik daudz. Par to personīgi bija iespējams pārliecināties pagājušā gada nogalē, kad dažas sekundes un neveiksmīgs kritiens uz ilgāku laiku nežēlīgi veica negaidītas un netīkamas korekcijas manā tik ierastajā ikdienā. Negadījums bija kā atgādne, ka turpmāk daudz vairāk ar prieku ir jāsagaida katra jauna diena, ar prieku jāizdzīvo katra stunda, katrs mirklis, jo mēs neviens nezinām, kas sagaidīs nākamajā dienā, stundā un pat pusstundā. Ne vienmēr tas izdodas. Un tomēr ir jāmēģina! Neticiet tiem, kuri cenšas iegalvot, ka mums apkārt viss ir slikti! Cilvēki nav zaudējuši iejūtīgumu, nav nocietinājuši savas sirdis, redzot, ka kādam ir slikti, bet ir gatavi palīdzēt. Ļoti žēl, ka nezinu, kā sauc tās trīs sievietes, kas novembra tumšajā pievakarē palīdzēja man piecelties no apledojušās ietves, kas izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību, kas steidza salūkot sirdi spēcinošu tableti. No visas sirds saku paldies šīm sievietēm, vēlot viņām visu to labāko! Kā dārgumu glabāju arī citu cilvēku laba vēlējumus, apskāvienus. Nekad tos neesmu saņēmusi tik daudz, kā šajos vairāk nekā divos mēnešos, ko pavadīju atveseļojoties. Paldies jums, mīļie! Ticu, ka katru cilvēku sargā arī kāds augstāks spēks, bet šis spēks būs desmitkārt lielāks, ja cilvēki nevis cits citu ienīdīs, bet palīdzēs un atbalstīs.
