Atceroties notikumus pirms 15 gadiem, kad latvieši sadevās rokās vienotā ķēdē, lai lūgtu Dievu un visiem apliecinātu, ka vēlas neatkarīgu Latviju, gulbeniete Anna Ignatāne saka, ka tolaik visi ticēja kaut kam svētam un tīram.
Atceroties notikumus pirms 15 gadiem, kad latvieši sadevās rokās vienotā ķēdē, lai lūgtu Dievu un visiem apliecinātu, ka vēlas neatkarīgu Latviju, gulbeniete Anna Ignatāne saka, ka tolaik visi ticēja kaut kam svētam un tīram. Šobrīd daļa latviešu jūtas pievilti, bet ne jau aizstāvētās idejas dēļ.
“Tolaik uz “Baltijas ceļu” brauca daudz gulbeniešu. Es toreiz ņēmu līdzi piecus un septiņus gadus vecos dēlus. Ņēmu viņus līdzi arī uz manifestāciju, kas notika Daugavas krastā Rīgā. Rādīju viņiem sarkanbaltsarkano karogu, teicu, ka tas ir mūsu karogs. Toreiz aiz saviļņojuma raudāju,” atminas Anna.
Kādēļ tu nolēmi piedalīties “Baltijas ceļā”?
Es biju patriote. Domāju, ka kaut kas mainīsies manā un bērnu dzīvē. Man bija jāatbalsta tautas vēlme pateikt savu viedokli un to varēja izdarīt, visiem sadodoties rokās. Toreiz tas tiešām bija acīmredzams spēks un pārliecība. Bija apnicis laiks, kad bija jāskrien no bērnudārza uz veikalu un jāstāv rindā, lai nopirktu “zilo” cāli. Lai nopirktu kurpju pāri vai desas gabalu, vajadzēja “blatu”. Par to, ka pēc pārmaiņām daudziem nebūs darba, tolaik pat neiedomājos.
Kādu tu biji iedomājusies brīvu Latviju?
Es biju daudz ko dzirdējusi no saviem vecākiem par ulmaņlaikiem. Protams, tā vairs nekad nebūtu bijis iespējams dzīvot, tomēr to gaišumu, kas bija viņiem, atminoties vecos laikus, es vēlējos atgūt. Biju dzirdējusi, cik labi dzīvo ārzemēs, cilvēciski gribējās dzīvot tāpat. Strādāt, mācīties, brīvi izteikt domas. “Baltijas ceļā” rokās sadevāmies tikai uz neilgu laiku, tomēr visi bijām vienoti. Es varu garantēt, ka visi tajā mirklī domāja vienu domu, tādēļ tai bija spēks. Uz šosejas vienīgās runas bija par brīvu Latviju. Sveši cilvēki, bet tomēr draudzīgi. Citreiz lielās masās cits citu grūsta, apvaino. Toreiz starp mums, visiem latviešiem, valdīja mīlestība.
Kurā mirklī saprati, ka tik viegli brīvajā Latvijā nemaz nebūs?
Kad zaudēju darbu un ilgu laiku nevarēju atrast nodarbošanos. Kad sapratu, ka es jaunajā iekārtā nevienam neesmu vajadzīga. Kad sapratu, ka ar godīgu darbu šajā valstī nopelnīt nevar. Kad studijas sāka maksāt tik lielu naudu, ka vecākiem jāatdod pēdējais, lai bērnu palaistu skolā. Aizaudzēja laukus, izārdīja rūpnīcas un lielās fermas.
Protams, daudz kas šajos laikos ir mainījies un daudz laba esam ieguvuši. Tomēr mani sāpina valdības teātris. Uzņemas valdīšanu, aģitē, sola, bet solījumus netur. Pēc gada demisionē un vēl prasa kompensācijas. Manuprāt, viņiem būtu jāmaksā soda nauda, ka nav pildījuši solījumus. Es domāju, ka neticība valdībai ir laupījusi drosmi tālākai dzīvei. Cilvēki nav vīlušies idejā, viņi ir vīlušies cilvēkos, kam ir jāatbild par Latviju. Neviens nevēlas atgriezties komunisma laikā, bet vēlas cilvēcīgu attieksmi.
Lai ministrs, kas atbrauc uz Gulbeni, nedodas uz iepriekš uzpostu sētu, jaunbūvi, lai viņš aizbrauc pie vienkārša pensionāra lauku sētā, pie vientuļas mātes, kas viena audzina bērnus. Tā būs reāla situācija, kādā šobrīd dzīvo lielākā daļa cilvēku.
Es nevaru ciest statistiku – vidējo skaitu. Par valsts vidējo ienākumu spriež, kad miljonāra ienākumus saliek kopā ar to, kas saņem 45 latus. Gribas drošību par rītdienu, un, lai to iegūtu, es atkal varētu iet stāvēt kopā ar citiem.
