Jānis Babris 38 gadus glabā rakstainus dūraiņus, ko pirms došanās obligātajā karadienestā viņam dāvinājusi Līga, ik rakstā ieadīdama solījumu mīlēt un gaidīt.
Jānis Babris 38 gadus glabā rakstainus dūraiņus, ko pirms došanās obligātajā karadienestā viņam dāvinājusi Līga, ik rakstā ieadīdama solījumu mīlēt un gaidīt. Atvadu brīdī sacītais jau piemirsies, bet pēc tik daudz gadiem, uzlūkojot cimdu pāri, tie joprojām silda sirdi. Tas ir divu cilvēku mīlestības ugunskurs, kas vienreiz jaunībā iekurts, neapdziest pat tad, kad galva – sarmas baltumā.
Līga un Jānis Babri dzīvo Lejasciema pagasta Mālmuižā “Augstkalniņu” mājās. Reti gadās tā, ka vārdadienas abi svin vasaras īsākajā naktī. 23.jūnijs ir ne tikai Līgas dzimšanas diena, bet arī abu kāzu jubileja, tāpēc Līgosvētkos ciemos atbrauc dēla Gunāra un meitas Intas ģimene, ierodas radi, draugi un paziņas. Lai svinēšana būtu jautrāka, pie ezera, kas atrodas netālu no mājām, uzcelta pirts, kurā sarūpēts viss, kas viesiem tīkams.
“Mums nav lielāka prieka par to, ja kaut brīdi varam būt kopā ar bērniem. Nepaiet ne diena, ne nedēļa, ja dēls vai meita nepiezvana no Rīgas, lai apvaicātos, kā jūtamies, vai nevajag palīdzēt. Tā ir laime, ja ir labi bērni,” mīļi bilst abi vecāki un salūko albumus ar fotogrāfijām, kur katrā – sastindzis kāds neaizmirstams dzīves mirklis. Mirklis kur satiekas bērnība, jaunība, pusmūžs un mūža pievakare. Ne vienmēr cilvēku sejās, kas raugās no fotogrāfijām, rodams apliecinājums – bija viegli.
“Es esmu grūtu un smagu dzīvi vadījusi līdz tam brīdim, kad satiku Jāni un apprecējos,” Līgas teiktais skan nesteidzīgi un klusināti, jo viņa nav cilvēks, kas grūtumu izkliedz pasaulei. Kopš bērnu dienām viņa likusi tam izsāpēt sirdī.
Viss sākās kino laikā
“Manam tēvam tepat netālu bija saimniecība ar 57 hektāriem zemes. Tā arī nekad neuzzināšu, kāpēc 1949.gadā viņu un mūs – trīs mazus bērnus – izsūtīja uz Sibīriju. Varbūt tāpēc, ka viņš atteicās stāties kolhozā? Varbūt tāpēc, ka apkārtējie viņi uzskatīja par lielsaimnieku? Man bija deviņi, māsai – pieci, bet brālim – 12 gadi. Māte gāja bojā kara laikā. Mēs nezinām, kur ir viņas kapavieta.
Pēc atgriešanās no izsūtījuma, kur pavadījām septiņus gadus, dzimtās mājas bija nodedzinātas, tāpēc divus gadus dzīvojām Lizumā, bet tēvs vēlējās atgriezties Mālmuižā. Brālis Juris aizgāja armijā, bet māsa – skolojās. Tā nu dzīvojām abi ar tēvu. Pati sāku strādāt fermā par lopkopēju. Drīz vien satiku Jāni – puisi no Rēzeknes puses.
Tolaik Mālmuižā bija daudz jauniešu, notika dažādi kultūras pasākumi. Kādā vakarā aizgāju uz kino, ko rādīja uz šķūņa sienas pārvilkta balta audekla, un starp skatītājiem ieraudzīju Jāni,” Līga atceras un uzlūko vīru, kurš arī tovakar vairāk raudzījies uz meitenes pusi, nevis sekojis filmā notiekošajam.
Ne viens, ne otrs viņi nerod atbildi tam, ka dažkārt, sastopoties diviem acu skatieniem, tie uzplaiksnī kā neredzams zibens, sasienot mūža mezglu divu cilvēku starpā.
“”Mālu” skolas zālē notika balles. Tur arī iepazināmies. Jānim bija motocikls. Pēc dejām viņš veda mani mājās. Tā viss sākās,” galvenā stāstīja ir Līga, bet vīrs visam piekrīt ar klusu smaidu uz lūpām.
Tikai viņi abi zina, ka dažkārt izraisījies arī pa strīdam, bet tā bijis interesantāk dzīvot.
Grib braukt atpakaļ
Līga mēģinājusi par izsūtījumā pavadītajiem gadiem rakstīt atmiņas, bet no tā atteikusies. Pagājis daudz gadu, ne visu šodien iespējams atminēties.
“Bija grūti. Pēc mums ieradās naktī, kad visi gulējām, tāpēc neko nepaspējām paņemt līdzi. Jaunāko māsu ar basām kājām ietina segā. Mūs glāba tēva māsa, kas atsūtīja cimdus un zeķes, citādi būtu nosaluši. Būdama maza meitene, iemācījos adīt. Ja nepieciešams, dzīve visu piespiež apgūt. Man tā patīk. Nesen Mālmuižas bibliotēkā iekārtojām rokdarbu izstādi. Bibliotēka šodien diemžēl te ir vienīgā kultūras iestāde, kas mēģina pulcēt apkārtējos cilvēkus. Tāpēc, kad sākās runas par to, ka bibliotēka jāpievieno Lejasciema centra bibliotēkai, uztraucāmies,” prāto Līga.
“Ja cilvēks pēc dabas nebija slinks, tad svešumā, varēja izdzīvot, jo dabā iespējams atrast visu, kas ēdams. Krievu tautības cilvēki ir draudzīgi un izpalīdzīgi. Pirmos gadus, īpaši ziemā, viņi mums palīdzēja, lai gan pašiem bija skopa pārticība. Vasarā ganījām govis. Lasījām meža ķiplokus un citus augus, ko mums parādīja krievu bērni. Plēsām bērza tāsis, lai zem tās dzeltenās kārtas, gandrīz pie pašas koksnes, ar nazi nokasītu saldo slāni.
Mitinājāmies vienā no sādžas mājām, kur saimniece ar ogli pāri istabai novilka svītru, norādot, kur viņas, kur – mūsu puse. Brālis ar māsu saslima un viņus aizveda uz slimnīcu. Nezinājām, vai viņi izveseļosies. Arī tēvs bija ļoti slims. Es ātri iemācījos krievu valodu un četras klases mācījos vietējā skolā,” stāsta Līga.
Viņa ar prieku stāsta, ka šodien brālis Juris Sviklis “Liepkalnos” ir viens no lielākajiem un uzņēmīgākajiem zemniekiem Lejasciema pagastā. Viņš uzcēlis māju uz mantojuma zemes. Tā dzīvē nolemts, ka cilvēkam tiek tas, kas viņam nolemts.
“Atgriešanās no Sibīrijas mums bija nevis gaidīta, bet smaga vilšanās, jo vajadzēja šķirties no draugiem, no ierastā dzīves ritma un darba. Atbraucot uz Latviju, pat jumta virs galvas nebija. Labi, ka tēva māsa mūs pieņēma. Biju apņēmusies sapelnīt naudu un doties atpakaļ uz Sibīriju, jo te nekas mani nesaistīja. Man pat balles te nepatika, jo nesapratu, kā svešs puisis var nākt un lūgt mani uz deju. Es viņam atteicu. Krievijā visi dejojām vienā pulkā,” to sakot, Līga paraugās uz Jāni, un bez vārdiem pateicas par to, ka viņš ir pasaulē, ka ir blakus, ka spēj saprast un mīlēt.
Palīdz celt kolhozu
Vasarā pie “Augstkalniņu” mājām, ko savulaik noskatījis, izraudzījis un ieteicis pirkt Līgas tēvs, kā neprātīgas zied saimnieku koptās rozes un augļus briedē ābeles. Viss, kas veikts ar mīlestību, atmaksā ar to pašu.
“Man vīramāte bija mātes vietā. No viņas mācījos mīlēt znotu un vedeklu. Ne vienmēr tas ir viegli, bet mīlestība pret cilvēku ir labākās zāles pasaulē,” bilst Līga un, izrādot istabas, stāsta, ka abi ar Jāni saņēmuši aizrādījumu, ka diviem cilvēkiem nav atļauts iegādāties tik lielu māju.
“Bija noteikts, ka vienam cilvēkam laukos pienākas tikai 17 kvadrātmetri dzīvojamās platības. Avīzē “Cīņa” par mums pat rakstu ievietoja, kam bija virsraksts “Žurkas plānā izgrauzušas caurumu”. Tuvējā apkārtnē gribēja būvēt ciematu, tāpēc neviens te nedrīkstēja neko pirkt vai celt. Mums vajadzēja parakstīties, ka kūti, ko bijām iesākuši būvēt, ja pavēlēs, nojauksim. Arī šodien sabiedrībā ir ļaudis, kam nepatīk, ja otram kaut kas izdodas. Laukos ģimene drīkstēja turēt arī tikai vienu govi. Šie absurdie noteikumi šodien šķiet kā anekdote, lai gan ne vienam vien cilvēkam savulaik radīja nepatikšanas. Lauki bija tā nomērīti, ka, nedod Dievs, mana govs pārkāps to robežu. Šodien nevienam zemes nevajag,” Līga stāsta un ir saprotoša, jo absurdus noteikumus spēj izdomāt cilvēki ar absurdu domāšanu.
Ne Līga, ne Jānis nenosoda kolhoza laikus, jo arī tad, nebaidoties darba, ikviens varējis labi dzīvot un bērnus izskolot. “Tagad esam pensionāri,” saka mājasmāte.
Māca nebaidīties darba
Zinot, ko nozīmē darbā pārpūlētas rokas un izgaršojot laba veikuma saldmi, Līga un Jānis vienmēr meitai un dēlam mācījuši godāt darba tikumu. “Augstkalniņos” neko nevienam nevajadzēja vairākkārt atgādināt, vai aizrādīt par pretimrunāšanu. Bērni ik dienas sekoja tēva un mātes piemēram.
“Pašiem neiznāca studēt augstās skolās, tāpēc neko nežēlojām, lai bērni iegūtu izglītību. Inta tagad strādā par prokurori, bet Gunārs ir kapteinis un Aizsardzības ministrijas sistēmā strādā par zemessardzes bataljona komandieri. Sekojot mazbērnu gaitām, vecvecāki atzīst, ka viņus audzina brīvāk.
“Manuprāt, pietrūkst vecāku un sabiedrības vārda stingrības. Mani satrauc vienaldzība, kas valda visapkārt. Ja kādam ir slikti, tad tikai retais to pamana un pasniedz palīdzīgu roku,” uzskata Līga, bet Jānis pauž bažas, ka laukos dzīvo pārsvarā gados vecāki cilvēki, jo jaunajiem nav darba iespēju.
“Pasakiet, ko jaunam cilvēkam darīt Mālmuižā?” jautā Līga un Jānis, lai gan zina, ka atbildēt var ar vienu vārdu: “Neko”. Lai kā vēlētos, viņu spēkos nav neko mainīt.
Katru rītu, iziedami pa namdurvīm, Līga un Jānis sasveicinās ar krāsainu rūķi, kas līdz ceļgaliem iebridis sniega kupenā, dienu un nakti sargā saimnieku mieru.
“Mums tagad pieder rīti un vakari, jo darāmo plānojam, kā paši vēlamies,” saka Līga.
