Tirzmalieši, stāstot par Egonu Muižnieku, kas 9.augustā svinēs 76.dzimšanas dienu, lieto apzīmējumu “pirmais”.
Tirzmalieši, stāstot par Egonu Muižnieku, kas 9.augustā svinēs 76.dzimšanas dienu, lieto apzīmējumu “pirmais”.
Viņa vadībā Tirzā uzcelta viena no pirmajām estrādēm rajonā, izveidots bibliogrāfa Jāņa Misiņa piemiņas muzejs “Krācēs”, Kancēnu kapos atklāts piemineklis dzejniecei Tirzmalietei, ierīkotas pagasta robežzīmes. Muižniektēvs bija viens no pirmajiem, kas, būdams kopsaimniecības vadītājs, mudināja uzsākt ražot skābsienu un zāles miltus. Sirmais vīrs vienmēr goda vietā licis darbu un apziņu, ka tikai grūtību pārvarēšana dzīvei piešķir vieglumu.
“Vecāki zemi rentēja. Kopš bērnības man patika viss, kas bija ar to saistīts, tāpēc vecākais brālis mani sauca par agronomu. No “Jostu” mājām, kur dzīvojām, ziemā un vasarā ar velosipēdu braucu 70 kilometrus uz Dzērbenes divgadīgo lauksaimniecības skolu,” stāsta Egons Muižnieks. Viņš ir arī Stāmerienas lauksaimniecības tehnikuma pirmā izlaiduma – 1948.gadā – audzēknis.
Nevēlas karot pret brāli
Sākoties karam, E.Muižnieks pakļauts iesaukumam padomju armijā. “Vai tad varēju karot pret brāli, ko 1943.gadā iesauca vācu armijā? Tāpēc, kad ar kaimiņu vajadzēja ierasties Madonā uz komisiju, pa ceļam zirgu palaidām vaļā, paši – mežā. No iesaukuma paglābāmies, bet zinājām, ka par to vēlāk nāksies ciest,” atceras Egons. Darba meklējumi viņu tolaik atveduši uz Gulbenes dzelzceļa depo, kur piedalījies depo atjaunošanā, remontējis lokomotīves un kursos apguvis atslēdznieka arodu, iemanīdamies veikli rīkoties ar dažāda lieluma vīlēm, darinātām no dzelzceļa sliedēm. Nepilna gada laikā puisis izmācījies par trešās kategorijas atslēdznieku, joprojām sirdī lolodams sapni par agronomiju.
Upurē govi motocikla iegādei
Pēc tehnikuma beigšanas Egons saņem norīkojumu darbā sēklu inspekcijā, kas tolaik atradās Lizuma pagastā. “Jutos kā priekšnieks. Manā rīcībā bija zirgs, bet par mammas pārdotās govs naudu iegādājos motociklu, lai varētu ātrāk nokļūt arī Tirzā, Rankā un Piebalgā. Paralēli darbam neklātienē iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas, kas tolaik atradās Rīgā, Agronomijas fakultātē,” stāsta E.Muižnieks. Pēc pāris Lizumā pavadītiem gadiem viņu 1950.gadā norīko darbā par agronomu uz Rankas mašīnu – traktoru staciju (MTS).
Prasa “samaksu” par darbību
“Vācu laikā Tirzas pamatskolā biju mazpulku organizācijas vadītājs. Neiedomājos, ka par to vajadzēs atskaitīties. Divas nedēļas Rīgā Stabu ielas čekas pagrabos biju pakļauts pratināšanai, lai gan nekad nav paticis ne mežonīgais komunisms, ne mežonīgais kapitālisms. Man vienmēr svēta un dārga bijusi zaļā zeme, nevis politika,” noteikti bilst E.Muižnieks un zina atbildi jautājumam, kāpēc viņa mati sākuši strauji “balot”, bet dzīvesbiedrei Austrai, šo laiku atminoties, acīs valgums. Vēl ilgu laiku uzmanīta Egona rīcība un analizēts teiktais, mēģinot saklausīt pretpadomju izteikumus. “Nenosodu cilvēkus, kam to vajadzēja darīt, jo tas bija tāds laiks un kārtība. Iemācījos sadzīvot ar šo “zīmogu”,” domīgi saka “Rozīšu” saimnieks.
Pārdzīvo kukurūzas “ēru”
E.Muižnieks atceras laiku, kad valstī vajadzējis pievērsties kukurūzas audzēšanai 150 tūkstošu hektāru platībā. “Nolēmu norādi neievērot un Rankas pagastā kukurūzu iesēt tikai 12 hektāru platībā plānoto 120 vietā, tādējādi pasargājot sēklas āboliņa laukus no izaršanas. Protams, vēlāk saņēmu aizrādījumu, ka rīkojos kā pretpadomju elements, bet rudenī izauga tāda kukurūza kā nevienam. Jātnieks un zirgs varēja paslēpties. Man bija būtiski, kā kukurūzu novākšu, kā sagatavošu, vai tikai to un ne citu izbarošu lopiem. Pamēģiniet trīs reizes dienā ēst skābu gurķi bez maizes! Cik ilgi tā ēdīsiet?” atceras agronoms.
Norīko “pacelt” lauksaimniecību
1956.gadā Egonu norīko darbā uz Tirzu, lai viņš uzlabotu situāciju lauksaimniecībā, jo tolaik pēc kukurūzas audzēšanas kampaņas te badā nobeigušās 120 slaucamas govis. “Ar 40, 50 zirgu pajūgiem no Rankas uz Tirzu vedām sēklas graudus. Tirzmalieši slapjus graudus bija sabēruši bunkuros; kāda pavasarī tur sēkla. 20 gadu ilgo kolhoza priekšsēdētāja amatu sāku ar labības tīrumu iekopšanu. Laukus vajadzēja meliorēt, bet ekskavatora nebija. Pats gāju ar cirvi pa priekšu, cirzdams krūmus, vīri veidoja fašīnas (no apaļiem kokiem veidots ceļš purvā vai ļoti mitrās vietās). Efekts bija labs,” atceras sirmais vīrs. Šodien, vērojot, kā aizaug tīrumi, pļavas un meliorācijas sistēmas, iebrūk ražotņu jumti un balsti, viņam sāp sirds par darbu, kas, izrādās, tagad nevienam nav bijis vajadzīgs. Tik vien atlicis kā sāpju saliekta mugura. “Vai patiesi valstī nav kādas varas, kas ieviestu kārtību?” šim jautājumam Egons meklē un nerod atbildi.
No saules līdz saulei
Egons un Austra zina, ko nozīmē strādāt no saules līdz saulei, tikai mazliet pabēdā, ka agrāko piecu soļu vietā tagad tie sperami trīsreiz vairāk, ka jaunībā mājvietu izraudzījušies un māju būvējuši uz pārāk stāva pakalna, ka domas steidzas pa priekšu fiziskajam spēkam. Kā neizdevušos joku Muižniektēvs atceras padomju laikā naudas krāšanu, lai varētu iegādāties automašīnu “Žiguļi”. Bijusi vajadzīgā summa. Naudas reforma to nonivelējusi. Arī automašīnas nav. “Neko citu nevajag. Tikai taisnību visās lietās. Bet kad tāds laiks pienāks? Gribētos to pieredzēt,” prāto Egons Muižnieks.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Egons Muižnieks.
Dzimis: 1926.gada 9.augustā.
Mācījies: 1948.gadā absolvējis Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumu, būdams pirmā izlaiduma absolvents. Neklātienē studējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Agronomijas fakultātē.
Darbs: Gulbenes dzelzceļa stacijas depo, sēklu inspekcijā Lizumā, par agronomu Rankā, 20 gadus bijis kolhoza “Ļeņina ceļš” priekšsēdētājs Tirzā. Četrus gadus bijis Tirzas ciema izpildkomitejas priekšsēdētājs. Četrus gadus pildījis Tirzas evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes vadītāja pienākumus.
Sagādā prieku: divi bērni, deviņi mazbērni, divi mazmazbērni.
