Kādā vasaras dienā cilvēks gāja pastaigā uz mežu. Viņš skatījās uz kokiem, sūnām, melleņu un brūkleņu mētrājiem. Tad cilvēks domāja, kā to visu nosaukt vienā vārdā. Viņam iešāvās prātā pajautāt to pūcei.
Kādā vasaras dienā cilvēks gāja pastaigā uz mežu. Viņš skatījās uz kokiem, sūnām, melleņu un brūkleņu mētrājiem.
Tad cilvēks domāja, kā to visu nosaukt vienā vārdā. Viņam iešāvās prātā pajautāt to pūcei. Domīgs un nepārliecināts par savu lēmumu, cilvēks gāja pie pūces. Par laimi, pūce bija mājās. Viņš pieklauvēja pie durvīm un gāja iekšā. Tad cilvēks jautāja pūcei: “Kā lai visas šīs lietas nosauc vienā vārdā – kokus, sūnas, brūkleņu un melleņu mētrājus, meža un pļavu ziedus? Es nevaru izdomāt!”
Pūce domīgi skatījās uz cilvēku un teica, lai viņš padodot to biezo enciklopēdiju, kurā viss rakstīts – Dabas grāmatu. Pūce ātri atšķīra 110.lappusi un rūpīgi izlasīja, kas tur rakstīts.
“Daba!” viņa teica.
“Daba?” cilvēks pārjautāja.
“Jā, to visu sauc vienā vārdā – par dabu.”
“Beidzot man ir risinājums,” teica cilvēks un laimīgs aizskrēja mājās.
Tā arī koki un visas pārējās lietas ap tiem ieguva vārdu DABA.
