Reiz dzīvoja cilvēks. Viņš bija mākslinieks. Mākslinieks zīmēja kokus, putnus. Visu, kas atrodas dabā. Viņam ļoti patika zīmēt. Kad mākslinieks gāja, viņš pret dabu izturējās tā, it kā tās būtu viņa mājas.
Reiz dzīvoja cilvēks. Viņš bija mākslinieks. Mākslinieks zīmēja kokus, putnus. Visu, kas atrodas dabā. Viņam ļoti patika zīmēt.
Kad mākslinieks gāja, viņš pret dabu izturējās tā, it kā tās būtu viņa mājas. Vakarā viņš izgāja uz balkona un klausījās, kā sienāži spēlē savas vijoles. Viņš noklausījās muzikantu orķestri, kas spēlēja zaļā dabā. Pēc tam viņš zīmēja saklausītas skaņas. Reizēm tās bija jautras, bet reizēm – skumjas. Jo kāds bija izdarījis dabai pāri. Visbiežāk tas bija neapdomīgais un mantkārīgais cilvēks. Bet mākslinieks nekad nedarīja dabai pāri.
Beāte Apariņa, stāķu pamatskolas 4.klases skolniece
