Katru gadu tiek milzum daudz runāts un rakstīts par to, kādu ļaunumu var izraisīt kūlas dedzināšana, taču tik un tā katru pavasari, nokūstot sniegam un iestājoties siltākam laikam, atkal no jauna sarosās dedzinātāji.
Katru gadu tiek milzum daudz runāts un rakstīts par to, kādu ļaunumu var izraisīt kūlas dedzināšana, taču tik un tā katru pavasari, nokūstot sniegam un iestājoties siltākam laikam, atkal no jauna sarosās dedzinātāji un tīrumus un pļavas ieskauj sarkanās ugunsmēles. Arī mūsu rajonā ugunsdzēsējiem šopavasar jau nācies braukt uz pirmajiem kūlas ugunsgrēkiem.
Nodeg lauki, sadeg kukainīši, putni, kas kaut kur zālē ierīkojuši ligzdas, un varbūt arī citi dzīvnieki. Uguns nesaudzē neko, turklāt, ja tā netiek pieskatīta, nevar jau zināt, kurā brīdī tā var pārmesties uz turpat līdzās esošām mājām un saimniecības ēkām. Par nelaimi, gadās, ka kūlas ugunsgrēkos iet bojā arī cilvēki. Un tik un tā viss turpinās… Laikam jau pareizi vien ir – cilvēks mācās tikai no savām, ne no citu kļūdām, un līdz brīdim, kamēr pašam nenāksies saskarties ar uguns nodarīto postu, nekas nemainīsies. Nelīdzēs arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku rīkotie reidi un piespriesti sodi. Varbūt tie kaut nedaudz samazinās to dedzinātāju skaitu, kas dedzina pērno zāli savos īpašumos, taču kas kait tiem, kas pielaiž sērkociņu svešā pļavā vai vienkārši garāmejot zālē nomet kūpošu cigaretes galu? Neviens taču nekad neuzzinās, kurš tieši to ir izdarījis, un tā arī paliks nesodīts. Taču diemžēl šajā gadījumā laikam neko nevar izdarīt. Atliek vien cerēt, ka kādreiz cilvēki daudz vairāk sāks domāt par apkārt notiekošo un viņu bezatbildībai pienāks gals.
