Psihoterapeitei un transoloģei Veronikai Ustinovai ik dienu ir jāspēj izprast un jārisina citu cilvēku problēmas. Viņa apgalvo, ka vissvarīgākais ir neuzņemt negatīvo, jo tad zūd enerģija.
Psihoterapeitei un transoloģei Veronikai Ustinovai ik dienu ir jāspēj izprast un jārisina citu cilvēku problēmas. Viņa apgalvo, ka vissvarīgākais ir neuzņemt negatīvo, jo tad zūd enerģija.
Kļūt par psihoterapeiti un transoloģi viņu pamudināja psihoterapeits Jānis Zālītis. “Mani ieinteresēja viņa piedāvājums, tādēļ divus gadus mācījos Jāņa Zālīša organizētajos kursos un saņēmu psihoterapeites transoloģes (hipnotiķes) sertifikātu,” stāsta Veronika. Jānis Zālītis savukārt laikrakstam uzsver, ka šādu speciālistu Latvijā esot nedaudz mazāk par simtu, protams, Rīgā vairāk, laukos – gandrīz nemaz. Viņš apstiprina, ka Veronika esot ļoti spējīga un, turpinot mācīties, kļūs par lielisku speciālisti. Tagad viņa strādā un dzīvo Alūksnē.
Ir labais un sliktais transs
Daudzi cilvēki neizprotot, ko dara transologs – mediķis, kas citus ārstē ar transa palīdzību. “Transologa darbs saistās ar hipnozi, bet sabiedrībā valda televīzijā radītie stereotipi – cilvēku ar kāda priekšmeta palīdzību hipnotizē un tad viņš dodas nogalināt citus. Tie ir maldīgi uzskati. Ar hipnozes, kas ir viens no transa stāvokļiem, palīdzību nevar piespiest cilvēkam izdarīt to, ko viņš zemapziņā nevēlas. Pie manis nāk cilvēki, kas vēlas atrisināt noteiktas problēmas. Piemēram, ar transa palīdzību var veiksmīgi ārstēt cilvēku no atkarības,” stāsta V. Ustinova.
Psihoterapeite skaidro, ka cilvēka organismam ir četri stāvokļi, kas viens otru pretstatī: nomods un miegs, transs un sapnis. Transs ir cieši saistīts ar sapņiem un ir normāla fizioloģiska psihes un organisma funkcija.
“Transa stāvoklī cilvēks var nokļūt katru dienu bez citu līdzdalības. Piemēram, skatoties televīziju, cilvēks ir tā aizrāvies, ka nemana, kas notiek apkārt. Ja viņš vēro raidījumus vai filmas par vardarbību, tās viņu ietekmē slikti. Nav jābrīnās, ka rodas neirozes un citas slimības. Pataloģiskajā jeb sliktajā transā bieži nokļūst, spēlējot datorspēles vai azartspēles.
Par labo transu uzskatāma, piemēram, gleznošana, kad māksliniekam nevajag ne ēst, ne dzert, tikai pabeigt iesākto darbu. Reizēm cilvēkiem rodas depresija, jo viņi neizjūt labo transu. Kad šāds cilvēks atrod savu vietu dzīvē, depresija izzūd,” norāda V.Ustinova.
Sev var palīdzēt arī pats
“Pieaugušajiem ir jāsaprot, ka ir kaitīgi vērot televīzijā vardarbības ainas, un jārāda pozitīvs piemērs bērniem. Žēl, ka Latvijā neviens neregulē, cik daudz un kad televīzijā var rādīt šausmu filmas ar vardarbīgiem skatiem. Viens no veidiem, kā bērnu pasargāt no sliktā transa, ir vērst viņa radošo enerģiju uz dejošanu, dziedāšanu vai citu izpausmes veidu. Šajā gadījumā ir svarīgi, lai vecāki un pedagogi atbalstītu bērnu, uzslavējot,” klāsta V. Ustinova.
Viņa uzsver, ka ar transu cilvēkam var palīdzēt, ja viņš pats to vēlas un klausa psihoterapeita norādījumiem.
“Vienam pietiek ar dažām apmeklējuma reizēm, bet citam nepieciešams gads un vairāk. Tie, kas norādījumus ievēro, ārstēšanā sasniedz labus rezultātus. Man vislielākais gandarījums ir, kad esmu cilvēkam palīdzējusi,” saka V.Ustinova.
“Katram cilvēkam ir liktenis, tomēr arī pats dzīvē var daudz ko mainīt. Bieži cilvēkam iekšējā balss saka priekšā, ko un kā darīt, lai sevi pasargātu. Labi, ja cilvēks tai klausa. Pareģošanas spējas iespējams attīstīt ar klasiskās mūzikas vai mākslas palīdzību. Piemēram, skaļā tehno mūzika, ko patīk klausīties jaunatnei, negatīvi iedarbojas uz kreiso smadzeņu puslodi, tā rezultātā labā puslode vairs nevar sadzirdēt intuīcijas balsi,” klāsta V. Ustinova.
Jāspēj izjust pacienta pārdzīvojumus
V. Ustinova uzskata, ka katram cilvēkam dzīvē ir lemta profesija, kurā viņam veiksies un darbs sniegs gandarījumu. “Mans darbs prasa lielu atbildību. Ir jābūt empātijas spējām – jāspēj iejusties citas personas emocionālajā stāvoklī un izjust to pašu pārdzīvojumu, lai varētu saprast, kā cilvēks jūtas. Ir svarīgi cilvēkā atklāt viņa talantu, stimulēt to attīstīt un izmantot,” viņa norāda.
Pēc V.Ustinovas domām, Latvijā daudz cilvēku cieš no stresa. To veicina bezdarbs un zemais dzīves līmenis. “Ja viņi jūt, ka paši nespēj tikt galā ar problēmām, labāk ir meklēt psihoterapeita vai psihologa palīdzību. Ir gadījumi, kad psihologa palīdzība cilvēkam ir nepieciešama tikai mazliet, lai stimulētu problēmu atrisināt pašam. Nevar nodalīt, kam vairāk nepieciešama psihoterapeita palīdzība – vīriešiem, sievietēm, bērniem vai pensionāriem, jo noteiktā situācijā to vajag visiem,” saka V. Ustinova.
Viņa piekrīt, ka psihoterapeitam ir jāsaprot pacients, bet viņa problēmas un pārdzīvojumus nedrīkst uzņemt sevī. “Es enerģiju gūstu no cilvēkiem, kuriem esmu palīdzējusi. Dakteris J. Zālītis ap mani ir radījis psiholoģisko aizsargapvalku un iemācījis to izveidot arī citiem. Šāds aizsargapvalks ir visiem cilvēkiem. Piemēram, ja kāds tev vēl ļaunu, tad aizsargapvalks ļaunuma šaltis atgrūž. Tuvinieki man ir jautājuši, vai es nebaidos izlietot visu enerģiju darbā un izdegt. Bet es redzu cilvēku problēmas un apzinos, ka varu viņiem palīdzēt,” stāsta V.Ustinova.
Nelietderīgi enerģiju netērē
V.Ustinova norāda, ka sabiedrībai vēl ir bail no psihologiem un psihoterapeitiem. “Pieļauju, ka no padomju varas gadiem ir saglabājies stereotips, ka tie, kas apmeklē psihologu, ir garīgi slimi. Cilvēki neapzinās, ka psihoterapeits var palīdzēt. Visā pasaulē cilvēki problēmas iet risināt pie psihologiem. Mums to labāk patīk darīt ar draugu un kaimiņu starpniecību. Draugs ir juridiski brīva persona, tādēļ stāstīto informāciju var atstāstīt ikvienam pretimnācējam, bet jebkurš ārsts ir devis zvērestu neizpaust pacientu problēmas,” saka V.Ustinova.
Viņa atklāj, ka psihoterapeits spēj palīdzēt arī pats sev un tuviniekiem. “Esmu apguvusi neirolingvistiskos paņēmienus, kas ļauj sev palīdzēt jebkurā brīdī. Psihoterapeitiem obligāta prasība ir pašterapijas kursu apmeklējums, jo nelīdzsvarots cilvēks nedrīkst būt psihologs un palīdzēt citiem. Ejot pa ielu vai esot kādā interesentu grupā, jūtu, kādi cilvēki man ir apkārt, bet man nav tiesību viņiem iet klāt un kaut ko mācīt. Sākumā bija grūti nodalīt darbu no privātās dzīves, bet nu jau esmu iemācījusies savu enerģiju netērēt nelietderīgi,” bilst V.Ustinova.
Mūžu dzīvo, mūžu mācās
V. Ustinova apgalvo, ka zināšanas psihoterapijā viņai palīdz arī ikdienā. “Tagad saprotu, kādēļ cilvēki pukojas par sīkumiem vai nesavalda emocijas. Saprotu, ka viņiem ir problēmas, jo tas, kurš jūtas labi, tā nerīkotos,” viņa ir pārliecināta.
Viņa darbā gribētu līdzināties psihoterapeitam J.Zālītim. V.Ustinova ir pateicīga liktenim, ka viņai ir bijusi iespēja gūt no viņa daudz zināšanu.
“No cilvēkiem vienmēr mācos pozitīvo. Karls Gustavs Jungs ir teicis, ka “ar psihoterapeitiem ir tāpat kā ar vīnu – jo vecāks, jo labāks”. Pieredze rodas ar praksi. Jo vairāk strādāju, jo profesionālāks ir mans darbs,” saka Veronika Ustinova.
