Viņa ir tik enerģijas pārpilna, ka spētu to nesavtīgi dot arī citiem. Viņa mīl sevi, savu darbu, cilvēkus, kas priecājas par dzīvi.
Viņa ir tik enerģijas pārpilna, ka spētu to nesavtīgi dot arī citiem. Viņa mīl sevi, savu darbu, cilvēkus, kas priecājas par dzīvi. Viņu sajūsmina nemitīga rosība domās un darbos.
Sporta skolotāja, moderno, sarīkojumu deju un aerobikas trenere – instruktore Irēna Sproģe atzīst – viņa ir īpaša, jo sajūsminās par lietām, kas citiem šķiet muļķīgas un nepieņemamas.
– Ko ir iemācījis sports?
– Es nevarētu bet tā dzīvot. Domāju, ka pat 70 gadu vecumā es nodarbošos ar sportu. Tas ir kā elpot. Tomēr, tagad, kad man tuvojas četrdesmit gadi, kas ir laiks, kad mainās vērtību kritēriji, pieķeru sevi domājam, ka es varētu darīt arī citu darbu. Protams, ikdienā sportu nekad neatmestu, jo tad es beigtu pastāvēt, tā ir enerģija, kas uztur. Svarīgākais, ka darbs man pieprasa visu laiku būt kustībā. Es ar bažām gaidu vasaru, jo mani satrauc laiks, kad esmu bezdarbībā. Man ir jābūt kopā ar bērniem dažādās nometnēs. Tas man ļauj justies vajadzīgai. Man patīk satraukums. Patīk stress. Cīņa par kaut ko. Tas man dod adrenalīnu. Cīņa par taisnību, kādu aizstāvot, pierādot un pamatojot. Man strīdīgas situācijas vienmēr ir patikušas. Vispār man patīk tas, kas citiem nav pieņemams.
Sporta stundās mēģinu iemācīt audzēkņiem kontrolēt emocijas. Kur vēl labāk izpaužas emocijas kā sportā? Zaudējums jāpiedzīvo kā zaudējums, nav jāiziet no “rāmjiem”, nav jāmet dusmās bumba pret zemi. Viss ir jāizdzīvo sevī. Tikai tad var iegūt rūdījumu, ja tad, kad ir grūti un sāpīgi, norij rūgtumu un pasmaida. Jāmāk pretiniekam, kas vinnējis, ar godu un smaidot pasniegt roku. Ne vienmēr dzīvē var uzvarēt.
– Kuras lietas vēl sajūsmina?
– Sports ir nežēlīgs un tajā brīdī, kad pēc ilgāka pārtraukuma vēlējos studēt, gribēju izvēlēties ko citu. Es sāku studēt Daugavpilī, lai kļūtu sarīkojumu deju skolotāja. Man šķita, ka sarīkojumu dejas ir kaut kas romantisks – skaista mūzika, deja, grezni tērpi. Galva sagriežas no skaistuma. Tomēr vēlāk izrādījās, ka arī sporta dejas ir nežēlīgs sporta veids, tomēr skaists. Tagad atkal studēju. Šoreiz politiku. Man patīk izzināt visu politikas “virtuvi”, politiķu domāšanu, saprast to, uz ko viņi ir gatavi. Cīņa par varu – kurš kuru. Atkal nežēlīgi, atkal gandrīz kā sportā. Politiķu diskusijas, dažādie viedokļi mani dara bagātāku. Citiem patīk skatīties izklaides spēles, mani sajūsmina politiķu spēles.
Šobrīd manas dzīves vērtības ir citādas, nekā pirms pieciem vai 15 gadiem. Pirmā un vislielākā vērtība ir cieņa. Cieņa savstarpējās attiecībās, arī darbā. Es izvairos kontaktēties ar cilvēkiem, no kuriem jūtu nākam negatīvas emocijas. Otra vērtība ir darbs. Es esmu piedzimusi zem laimīgas zvaigznes, jo es savu darbu mīlu. Kad personiskajā dzīvē ir bijis grūti, darbs mani ir izglābis. Trešā lielākā vērtība ir mīlestība. Man ir svarīgi zināt, ka mani kāds mīl.
– Kāpēc vēlaties būt atšķirīga?
– Katrai personībai piemīt kaut kas savs, īpašs un neatņemams. Izskatīties labi man nozīmē būt personībai. Ja mani pazīst, ja runā par mani – vienalga, vai labu vai sliktu -,tas nozīmē, ka sabiedrība par mani interesējas. Tas nozīmē, ka es esmu. Rēķinos, ka būs cilvēki, kas mani aprunās, glaimos, kas teiks taisnību. Es esmu iemācījusies pasmaidīt. Ja man kādreiz nākas dzirdēt, ko sliktu cilvēki par mani ir runājuši, es nekad neanalizēju, kāpēc. Ja cilvēki runā, ko tur vairs analizēt? Nav mans uzdevums iet pie katra un skaidrot, kāda es esmu. Šādās situācijās parādās cilvēku intelekts.
Es apzinos, ka izskatos labi. Es nekreņķējos, ja man kādu brīdi palielinās svars, jo zinu, ka to noteiktu atkal spēšu nomest. Vasarā es palieku ar apaļām formām. Man pat ir speciāls apģērbs šim laikam. Bet pienāk septembris, oktobris, sākas aktīvas aerobikas nodarbības, un es esmu atkal tāda, kādu sevi vēlos redzēt. Sievietei nevajadzētu uztraukties par daudzajiem tauku slānīšiem uz vēdera un gurniem, bet gan pajautāt, ko esmu darījusi, lai to nebūtu.
– Cik svarīgi cilvēkam ir būt par sevi pārliecinātam?
– Šodien cilvēku prātus nenodarbina fiziskās aktivitātes, bet gan pasīvās darbības – datori, elektroniskās spēles. Cilvēka ķermenis tiek atstāts novārtā līdz brīdim, kad tas sāk likt sevi manīt vai jau saukt palīgā. Labi izskatīties vienmēr ir katra cilvēka vēlēšanās. Mēs varam labi izskatīties svētku pasākumā, bet kādi mēs izskatāmies, pamostoties no rīta un paskatoties spogulī?
Sieviete līdz 30 gadiem ir kā ziedošs koks un, kad ir pāri 30 gadiem, uzplaukušie ziedi ir jāmāk noturēt. Cik ilgi tas izdosies? Nav taisnība, ka ar minimālu piepūli var sasniegt maksimālu efektu. Ir nepieciešams veselīgs dzīvesveids. Vajadzīga ne tikai prāta, bet arī ķermeņa izglītošana. Ja es eju pa ielu, pretimnācējs par mani spriež pēc vizuālā tēla. Cilvēks, kas mīl sevi un rūpējas par savu izskatu, ir pārliecināts cilvēks un spēj veselīgi domāt.
Sievietei vajadzētu kritiski paskatīties spogulī un pajautāt, vai es sev patīku, vai man patīk savs augums? Ja nepatīk, vai tas patīk manam mīļotajam cilvēkam. Esmu pārliecināta, ka skaists ķermenis var būt arī 60 un 70 gadu vecumā, bet pie tā ir jāstrādā. Pat darbs dārzā var palīdzēt.
– Kur smeļaties enerģiju?
– Es to smeļos padarītajā darbā. Tur gūstu gandarījumu. Pozitīvas emocijas cilvēkam izdala hormonu endofrīnu, kas man dod spēku.
Man enerģija ir bezgalīga. Es cīnos ar to, ka man enerģiju nav kur likt. Esmu uzvilkta. Mēs brīnāmies, ka cilvēki agrāk bija tik spēcīgi un enerģijas pārpilni. Tāpēc, ka viņi darīja fizisku darbu. Darbs dod dzīvību. Tā kā mans darbs ir fizisks, laikam pati sev radu enerģiju.
– Kas jums ir atpūta?
– Mājās es eju tikai gulēt un relaksēties. Paskatīties romantisku vai ļoti vecu kino. Dvēseles atpūta ir sveču gaismā. Tādos brīžos es elektrību nemaz neiededzu. Meita Ilva reizēm mani mājās sagaida ar vāzē ieliktu skaistu ziedu. Tad ir brīži, kad es varu ilgi, ilgi skatīties sveces gaismā un domāt tikai labu un patīkamu.
– Vai sevī vēlaties kaut ko iznīdēt un arī citos negribat redzēt?
– Negribu skaļi runāt par to, kas manī ir jāiznīdē. Es apzinos, ka neesmu pilnība. Noslēpumainība vienmēr ir jāsaglabā. Esmu cilvēks, ar kuru jāspēlē ar atklātām kārtīm, jo ne visu cilvēkiem varu piedot. Man nepatīk, ja mani kāds izmanto, vienalga, kādā jomā. Es zinu, ka nav labi sevī ilgi turēt rūgtumu, tomēr es nevaru tā kā zobā ar urbi izņemt netīrumus un aizpildīt ar plombu. Nodevību es nepiedodu līdz pat kapam. Man ir pārliecība, ja cilvēks vienreiz ir bijis nodevīgs, tad tāds viņš būs arī otro un trešo reizi. Es varu pateikt, ka es piedodu, bet labi zinu, ka aizmirst to nekad nespēšu.
Vāji cilvēki ir nožēlojami, uz tādiem nevar paļauties, ar viņiem nevar rēķināties. Ne velti saka, ka dabā izdzīvo stiprākais. Un es dzīvoju pēc šā likuma. Mazpilsētā katra indivīda dzīve ir kā uz delnas. Ja personiskajā dzīvē notiek kaut kas nelāgs, šķiet, ka cilvēki tad ar diezgan lielu ziņkārību un jautājošiem skatieniem vēro, kā to izdzīvo, kā tam tiek pāri. Kad ir ļoti grūti, man ir kauns to parādīt. Tāpēc es smaidu. Man bieži jautā, vai tad man kādreiz ir arī slikti? Arī man ir slikti.
– Kur vieglāk piedzīvot zaudējumus – sportā vai personiskajā dzīvē?
– Sportā vieni uzvar, citi zaudē. Citādāk nemēdz būt. Zaudējumu rūgtums dod spēku un stimulu censties vēl vairāk. Bieži vien jāpiedzīvo zaudējums, lai novērtētu, cik svarīga ir uzvara. Kad pierod tikai pie uzvarām, tad vairs neprot zaudēt. Personiskajā dzīvē zaudējumi ir daudz sāpīgāki, daudz dziļāki. Ja kādreiz zaudējums ir piedzīvots, es uzmanos un izvairos, lai ko tādu nepiedzīvotu atkal. Lai atkal nebūtu vilšanās. Tomēr – cilvēki vienmēr mēdz paklupt tieši tajās vietās, kur krituši pirms kāda laika un sāpīgi sasitušies. Diemžēl (smejas).
– Kādi ir sapņi pirms Ziemassvētkiem?
– Pēc Jaungada būs nodibināts Gulbenes vidusskolas sporta deju klubu “Magnolija”. Magnoliju neesmu redzējusi, bet šā zieda smarža ir man mīļākā. Kluba izveide pagaidām ir mans lielākais sapnis un iecere. Bet pārējie – tie lai paliek pie manis. Tāpēc jau tie ir sapņi, lai par tiem sapņotu. Ja es skaļi pasaku kādu ieceri vai nodomu, tad nepiepildās. It kā vējā kāds saķertu pateikto vārdu un noteiktu, ka nebūs tam tā notikt. Domās esmu pievērsusies Dievam. Vēlos kristīties.
Pirms Ziemassvētkiem es sapņoju, lai cilvēkos dzīvotu mīlestība pret tuvāko. Pašlaik es mīlestību neredzu. Ir pienākums citam pret citu, ir sadzīvošana, bet ne mīlestība. Mīlestība ir jārada. Tā pati no sevis neveidojas. Tā ir jāizdiedzē kā puķe.
