Beidzot tas ir noticis! Mana vecākā meita ir izdota pie vīra. Nu labi, ne gluži mana meita, bet es viņu par tādu uzskatu.
Pēdējo reizi dzimtsarakstu nodaļā esmu bijusi ļoti sen, jo kāzas nav šābrīža populārākais notikums. Manā atmiņā tas ir palicis kā pasākums, uz kuru visi ir ieradušies ar ļoti nopietnām sejām, īsti nezinādami, kā uzvesties. Tantes laulātājas runa ne ar ko īpaši neatšķīrās no runas, ko parasti runā kādā ne īpaši priecīgā vietā.
Šoreiz viss bija pavisam citādāk. Jautri un neierasti skanot Mendelszona kāzu maršam, parādās mūsu jaunais pāris. Laulātāja kā tāda krustmāte runā jauki, ar humoru norādīdama, ko kurā brīdī darīt, mīlīgi iesaistot nedaudzos viesus.
Kad vedēji sāk stīvēties, ka nespēj izlemt – apliecināt šo laulību ar savu parakstu vai tomēr ne, laulātāja, izmantojot kādu neaizmirstamu filmas epizodi, ar žestiem norāda “cigeļ, cigeļ, aiļuļū” un nosaka: “Jaunieši, aiz durvīm ir garumgara rinda, visiem gribas apprecēties!”
Izrādās, ka šābrīža tradīcija ir fotografēties ziemas dārzos. Arī pie šīs dzimtsarakstu nodaļas ir dārzs, kur viesi dzer šampanieti, bet fotogrāfi nemanāmi veic savu darbu.
Fotografēšanās pie Brīvības pieminekļa jāveic ātri, jo ir ļoti auksts, līgavu neglābj pat pūkainais kažociņš, bet pirmo kāzu valsi var nodejot turpat blakus – Vecrīgā ir kāds pasākums, kurā mūzika skan. Tāds neplānoti jauks brīdis!
Vakariņas restorānā – tiešām izsmalcināti. Jaunieši ir padomājuši par visu – par maziem pārsteigumiem un mīļiem vārdiem viesiem. Man kārtējo reizi nobirst asara.
Vispārējā jautrība turpinās pavisam netradicionāli – kādā no klubiņiem. Tas ir neierasts skats – līgava baltā kleitā ar visu savu kāzu viesu pulku. Apkārtējie aplaudē un vēl laimīgu mūžu kopā.
Šobrīd, pārlūkojot fotogrāfijas, saprotu, ka ar savu mammas un sievasmātes pienākumu esmu tikusi godam galā. Lai viņiem viss izdodas! Un tev lai viss izdodas!
