Pagājusi Pēterdiena, kas noslēdz vasaras saulgriežu laiku. Tas nozīmē, ka saulīte debesu kalnā lēnām sāk ripot lejup. Tomēr vēl gribas atskatīties, kad tā bija visaugstāk. Līdz šim iemīļotie gadskārtu svētki bijuši diezgan līdzīgi gadu no gada, taču šoreiz viss bija citādi. Neierasti, bet tieši tāpēc nebūt ne sliktāki, drīzāk – labāki. Gribot negribot katram vajadzēja paraudzīties uz līgošanu citā rakursā. Daudziem bijis ierasts, ka dodas uz kādu masu pasākumu vai svinēt kuplā draugu un paziņu lokā. Sevišķi jauniem cilvēkiem – ka tik prom no mājām. Tagad nācies dzirdēt, ka dažs bija stipri neapmierināts, ja vajadzēja palikt mājās starp savējiem. Toties atklājās, ka tik ierastajā vidē var radīt gaišu, omulīgu un īpašu noskaņu, kad redzi, ka pagalms sakopts un tīrs, ka zāliens glīti appļauts un pat pie govju kūts saslietas bērzu meijas. Vakara klusumā var sadzirdēt, kā sprakšķ bērza pagales ugunskurā un pret debesīm kā zvaigznītes lido kvēlojošas dzirkstis. Domāju, ka tieši tā varam novērtēt – mūsu mājas ir labākā un drošākā vieta visā plašajā pasaulē. Droši vien tikai retajam nav zināmas saulgriežu tradīcijas, starp kurām ir arī aplīgošana, ejot no mājas uz māju. Šķiet – kas nu tur īpašs, varbūt tāpēc tā ir gandrīz aizmirsta. Tomēr izrādās – izjūtas ir īpašas, kad var to izdzīvot! Ir patiesi saviļņojoši sagaidīt pagalmā iebraucam izpušķotu mašīnu vai pajūgu. Tajā ir līgotāji, kas dziedot aplīgo tieši tevi ar pašu sacerētām vārsmām un dāvā īpašu svētku velti, kurā neiztrūkstoši ir siers un alus vai kvass. Atzīšos – man tas bija kaut kas pilnīgi jauns un nepiedzīvots! Manuprāt, ir vērts šo tradīciju atdzīvināt un iedzīvināt. Turklāt pandēmijas laikam tā ir sevišķi piemērota. Katrā pagasta sētā nav daudz cilvēku, bet, dodoties no sētas uz sētu, prieks tiek radīts visiem. Iepriecina, ka COVID-19 rosināja īstenot radošas idejas. Gulbenes novadā videofilmas “Teātris ap limuzīnu” uzņemšana ir izdevusies, radot pastiprinātu interesi par vietējiem amatierteātriem un apliecinot to aktieru spējas. Tiesa, manuprāt, varētu arī neatkārtot filmas fragmentus mats matā, bet veidot katrs savu Ēriku, Olitu, Lāsmu, Dagniju, Viktoru, Uģi un, protams, Mirttanti.
