Rankas pagasta Rēveļos cieši pie Gaujas starp Vecsejatām, Vidussejatām, Lielsejatām un Mazsejatām atrodas zemnieku saimniecība “Sejatas”, kurā saimnieko Aija un Andris Pētersoni.
Rankas pagasta Rēveļos cieši pie Gaujas starp Vecsejatām, Vidussejatām, Lielsejatām un Mazsejatām atrodas zemnieku saimniecība “Sejatas”, kurā saimnieko Aija un Andris Pētersoni. Viņi nodarbojas ar lopkopību, pagaidām iztiek bez projektu līdzekļiem un pašu spēkiem spītīgi cīnās par labākiem laikiem.
Astoņdesmito gadu beigās, tiklīdz kolhoziem deva tiesības individuālajiem lietotājiem iznomāt zemi, A.Pētersons no kolhoza “Gaujaslīči” sāka iznomāt zemi – 13 hektārus, tur bija ganības, pļavas, kā arī zeme labības audzēšanai. Toreiz saimniekošanu viņi uzsāka ar trīs govīm un kopā ar brāli no kolhoza atpirka norakstītu traktoru.
“Mēs bijām Breša zemnieki. Tagad īpašumā ir 57 hektāri zemes, nomāju vēl 25 hektārus no kaimiņu zemes, kuras īpašniece dzīvo Amerikā. Galvenokārt ir ganības un pļavas. Sējam labību, lai ganāmpulku nodrošinātu ar pašaudzētu lopbarību,” par saimniecību stāsta A.Pētersons.
“Sejatās” nodarbojas ar piena un gaļas lopkopību. Graudus pārdošanai neaudzē, tos izmanto tikai saimniecības vajadzībām.
Lopiem dod labāko barību
Šobrīd “Sejatu” saimniecībā ir 15 slaucamas govis un 26 gaļas lopi un teles. “Rēveļos ir slikta zemes auglība. Kas te var būt, Gaujas krastos? Vienā krasta pusē ir smilts un grants, otrā pusē – smagais māls. Kad ir sausa vasara, zeme saplaisā un ir gandrīz kā ķieģelis. Kas tur var izaugt? Jau no laika gala kolhozs “Gaujaslīči” nelepojās ar lielu ražu, lai arī izmantoja tonnām minerālmēslu,” spriež saimnieks.
Ceturto gadu “Sejatu” saimnieki nodarbojas ar bioloģisko saimniekošanu. Aija stāsta, ka nebijis naudas minerālmēslu iegādei, nācies domāt par citu saimniekošanas metodi. “Kāda jēga iegrūst lielu naudu, ja ražu var iegūt arī citādi, izmantojot bioloģiskos preparātus? Nu jau trīs gadus mums ir ļoti labas ražas. Kad bija slapja vasara un daudzi zemnieki sūdzējās par sliktu ražu, mums tā bija laba. Pagājušajā gadā bija lielākā raža pēdējos septiņos gados. Ar bioloģisko lauksaimniecību audzējam miežus, tomēr galvenokārt zirņauzas, lai govīm uzturā nodrošinātu olbaltumvielas,” saka Aija Pētersone.
Jābūt daudzprofila speciālistam
Savulaik kolhozā Andris bijis plaša profila speciālists – sākot no šofera un kurinātāja līdz pat iecirkņa priekšniekam. Mežā gājis, strādājis par mežstrādnieku, bet brīvajā laikā darbojies pats savā saimniecībā.
“Tagad pret savu saimniecību tā izturēties nevar, viss laiks jāvelta tikai tai. Ja gribi saimniekot, tad jāprot viss – gan būt par grāmatvedi, agronomu, zootehniķi, veterinārārstu, elektriķi un mehanizatoru. Visas profesijas jāpārzina. Ja ar lopiņu ir kāda ķibele, vienmēr veterinārārstu neatsauksi. Laika gaitā pieredze ir uzkrājusies, tādēļ ārstējam paši,” saka Andris.
Saimnieki stāsta, ka “Sejatās” viss pamazām ir pašu izaudzēts un izlolots. Projektos, lai gūtu Eiropas Savienības līdzekļus, viņi nav startējuši. “Ar savu naudiņu esam situšies. Bankā esam ņēmuši kredītu, lai nopirktu lietotu traktoru. Projektos mums ir bailes piedalīties. Cik naudiņas esam guvuši, tik arī esam apgrozījuši. Gribējām remontēt otru kūti, bet nav skaidrības par nākotni un uzticības valdībai,” saka saimniece.
Andris piebilst, ka šogad, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, atkal esot nonākuši “finanšu bedrē”. “Es neliegšos. Nekad neesmu bijis eirooptimists. Iepriekšējos gados vienai kūtij uzliku metāla jumtu, uzcēlu lauku virtuvi. Pagājušo gadu uzliku jaunu jumtu dzīvojamajai mājai. Domāju, ka arī šogad kaut ko paveikšu. Kas ir lauku māja bez pirts? Iesāku celt, bet tā palika pusratā. Pietrūkst valdības gribas un noteiktības laukiem palīdzēt,” piebilst Andris.
Lielākā vēlēšanās savest kārtībā māju
“Sejatās” iegūto pienu saimnieki nodod akciju sabiedrībai “Rankas piens”. Cauru gadu no saimniecības dienā ir 200 litru piena. Pienu nežēlojot arī jaunajiem teļiem. Gaļas lopus viņi realizē “Valmieras gaļas kombinātā”.
“Pagaidām pienu dzesējam kannās. Vajadzētu iegādāties dzesējamo baseinu. Vai tas būs iespējams, atkarīgs no tā, vai saņemsim subsīdijas un atbalsta maksājumus. Mērķus pārāk augstus neizvirzām, dzīvojam un saimniekojam iespēju robežās. Lielākā vēlēšanās ir iekārtot māju, jo vispirms sarūpējām visu nepieciešamo lopiem. Māja jāsiltina. Vajag arī vienu jaunu kūti. Ja saņemsimies un piedalīsimies projektos, tad vajadzētu iegādāties rulona presi un traktoru ar frontālo iekrāvēju, lai nevajadzētu papildspēkus,” par lielākām iecerēm ieminas Andris.
Tuvākajā laikā viņi vēloties izlemt, vai orientēties uz piena lopkopību vai tikai uz gaļas lopiem. “Sākumā nedomājām, ka viss tik plaši izveidosies. Vienā momentā, kad negāja, domājām visam atmest ar roku, bet tad atkal nospriedām, vai tiešām visu laiku būs tikai grūti laiki? 1997. un 1998.gadā bija grūti. 2000.gadā, kad sāka maksāt subsīdijas par govīm, varējām atsperties,”atzīst Aija.
Domā par lauku tūrismu
Gan Andris, gan Aija piekrīt, ka viņiem lemta dzīvošana skaistā vietā. Viņi domājuši arī par lauku tūrisma uzsākšanu. Tomēr pagaidām viņi ir konsekventi – nevar sēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus. Vai nu lopkopība un laukkopība, vai arī tūrisma bizness.
“Nezinu, ko meitas – Agnese un Agita – domās, kad būs pieaugušas. Mūsu īpašumā ir “Rutkaviņu avoti” – 8,2 hektāru platībā. Vieta skaista, tur varētu darboties un veidot lauku tūrismu. Tomēr te nu atkal nākas sastapties ar likumdošanu.
“Rutkaviņu avoti” ir valsts nozīmes ģeomorfoloģiskais liegums. Zemesgrāmatā ierakstīts: “servitūts” – tajā nedrīkstu veikt nekādu saimniecisko darbību. Es pat nedrīkstu izzāģēt nokaltušās, pāraugušās priedes un teritoriju iztīrīt. Tur ir džungļi. Kad biju puika, tur bija tik skaisti izkopts, kā parks. Tur būtu iespējams izveidot vismaz tūrisma taku, vajadzētu kaut sakopt šo teritoriju. Tomēr man par šo teritoriju ir jāmaksā pagastam īpašuma nodoklis. Tagad uz Smiltenes ceļa šosejas ir uzlikta norādes zīme “Rutkaviņu avoti” – staigā cilvēki, atstāj ganību kārtis vaļā, govis tiek laukā. Viss notiek pašplūsmā. Es jau arī visam klāt nepiestāvēšu,” saka Andris.
Šķiroties Andris ar Aija stāsta, ka pie mājas iecerējuši ar laiku izveidot skaistu puķu dārzu un lūgt padomu daiļdārzniekam. Mēs smejamies, ka, iespējams, nākamajā tikšanās reizē jau kursies jaunā pirtiņa. Šobrīd mājas lielais saimnieks – vācu aitu sugas suns Reksis – lepojas ar guļbūves būdu.
