Svētdiena, 25. janvāris
Zigurds, Sigurds, Sigvards
weather-icon
+-10° C, vējš 1.78 m/s, A-DA vēja virziens

Čuguna aizbīdnis

Nu jau kādu laiciņu Andris ar ģimeni dzīvoja jaunā, pašu celtā ēkā, bet ar mājām jau vienmēr ir tā – tās nekad nešķiet pilnībā pabeigtas. Vienmēr kaut ko vēl var uzlabot, ierīkot, pārbūvēt, paplašināt. Pārmainīt interjeru, iebūvēt mēbeles, ko apnikušu vai lieku pēc laiciņa izmest laukā un kaut ko iegādāt pavisam no jauna.

Personīgā māja ļāva arī realizēt sen lolotus sapņus – par apsildāmām grīdām un – kamīnu. Kāds varbūt teiks – nu, bez tā pilnīgi var iztikt, bet – kuram gan nav skaidrs, ka tumšos rudens un ziemas vakarus patīkamāk pavadīt, sildoties pie mājīgi sprēgājošām malkas pagalēm un klausoties liesmu sarunas atvērtajā kurtuves mutē.
Ģimenes lokā apspriedušies, kā šo jautājumu organizatoriski labāk risināt, visi pieņēma vienprātīgu lēmumu: kamīna meistars jāmeklē tepat, vietējā pilsētiņā. Kā zināms, lielpilsētās viss maksā dārgāk.
Aprunājoties ar vienu, otru, trešu paziņu, īstais padoms arī rokā – tepat netālu esot viens labs meistars, gods godam sava amata pretējs, kurš par pieklājīgu samaksu visai īsā laikā spējot uzsliet glītu kamīnu pēc visiem noteikumiem. Viņa veikumu varot apskatīt tajās un tajās, un vēl tajās mājās.
Ko tur vairs daudz domāt? Jau tajā pat dienā, noskaidrojis visas meistara koordinātes, Andris ar viņu sazinājās un vienojās par tikšanos.
Jau no pirmā acumirkļa amatvīrs izrādījās traki darbīgs: vispirms jau ar vārdiem un žestiem apstiprināja, ka Andrim patiešām paveicies, jo viņš esot atradis īsto Meistaru. Šī izvēle noteikti atmaksāšoties! Viņš esot daudzu un dažādu izstāžu un konkursu uzvarētājs, kā arī vairāku prēmiju ieguvējs. Par to liecinot biezās mapes ar goda rakstiem, melnbaltiem un krāsainiem fotoattēliem, kā arī rasējumi, kurus tūlīt pat vajagot apskatīt.
Veikli atšņorējis padusē iežmiegtās mapītes, Meistars ņēma no tām ārā dažāda izmēra lapas, sprauda un kāra tās pie istabas sienām, skapja durvīm un dīvāna atzveltnes, vienlaikus, joprojām nepagurdams, stāstot par saviem slavas kalngaliem. Par izcilajām atsauksmēm, pateicībām un augstajiem novērtējumiem. Par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kuriem viņam nācies radīt ne vienu vien greznu stūrīti ar kamīnu.
Lai Andris un klātesošie tā pa īstam spētu novērtēt viņa paveiktos darbus, tā vienkārši, garāmejot, aplūkot šos attēlus neesot pareizi – vajadzīgs pareizais rakurss! Kā jau jebkuram mākslas darbam.
Lai ierādītu Andrim to īsto un vienīgo skatīšanās leņķi, Meistars tupās un cēlās, liecās un grozījās kā Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks, un visa ģimene, diemžēl ne tik izjusti, sekoja viņa piemēram. Tiesa, diezin vai tas tika darīts ar nodomu ieņemt vienīgo pareizo skata leņķi, drīzāk gan visus vadīja ziņkāre: vai tiešām no šī skatpunkta attēls izskatās kaut kā īpašāk?
Meistara kalsnais augums un žiglā šaudīšanās pa istabu neviļus lika atcerēties filmu „Oskars” un pasaulslaveno komiķi Luiju de Finesu, tāpēc daudz interesantāka par attēlu pētīšanu jau pēc laiciņa izrādījās amatvīra atraktivitātes vērošana. Tas tik bija talants!
Lai nozīmīgo attēlu demonstrācija izskatītos profesionālāka un pārliecinošāka, pa brīdim, norādot uz kārtējo kamīna fotouzņēmumu, Meistars bakstīja ar pirkstu bildē un bārstīja viedas frāzes: „Kas ir, tas ir. Kā nav, tā nav”, „Kas smuks, tas smuks. Kas nesmuks, tas nesmuks”, „Kas dārgs, tas dārgs. Kas lēts, tas lēts.”
Ppa brīdim viņš neaizmirsa arī pamācīt: pati svarīgākā lieta pie kamīna darbiem esot čuguna velkamais aizbīdnis! Bez tā darbs neesot padarīts, kā nākas, skata nekāda un siltums arī izgaistot kā nebijis.
– Bet kas notiks, ja aizbīdnis nebūs čuguna? – gribēja noskaidrot Andris. Kurš gan nezina – tieši to, ko visvairāk vajag, veikalos nevar atrast.
– Kas būs, tas būs. Kā nebūs, tā nebūs, – visgudri atbildēja Meistars.
Viņa spožās un respektējamās prezentācijas ietekmēts, Andris pieņēma lēmumu: šis būs īstais meistars viņu kamīna mūrēšanai! Kurš gan cits, ja ne viņš!
Vienojušies par cenu un noskaidrojuši, kas vēl būtu nepieciešams, lai darbi veiksmīgi sāktos un ar labiem rezultātiem beigtos, abi vienojās, ka nākamajā dienā vīrieši sagādās visu kamīna mūrēšanai iztrūkstošo, un parīt Andris brauks Meistaram pakaļ.
Rīts aizsākās patiešām brīnišķīgi – ar tikko austošu sauli, dzidru gaisu un putnu dziesmām. Pati daba rosināja mundru noskaņojumu un darba sparu. Skanot ritmiskai mūzikai, Andris brauca pakaļ Meistaram. Tas, kā jau īstens amata pratējs, bija izvēlējies darbu sākt agri, lai iesākto līdz vakaram pabeigtu. Astoņus kilometrus līdz Meistara mājām Andris, nobrauca sapņojot par pītiem šūpuļkrēsliem kamīna priekšā.
Lai arī pulkstenis tikko sāka skaitīt piekto stundu pēc pusnakts, Meistars izskatījās enerģijas pilns. Kāds gan tur brīnums – tā jau vecākiem cilvēkiem ierasts – izmantot rīta stundas zeltu. Andris turpretim jutās nedaudz miegains, kā jau jaunībā, kad agra celšanās nav nekāda izprieca, īpaši, ja vakarā esi ilgi aizsēdējies draugu kompānijā. Bet gan jau Meistara mundrā tērgāšana snaust neļaus.
Jau izbraucot no pilsētas, amata vīrs uzsāka monotonu penterēšanu: smiltis, cements, ķieģeļi… Smiltis, cements, ķieģeļi… Vai viss ir sagādāts? Smiltis, cements, ķieģeļi… Vai patiešām viss ir sagādāts?
Pāris reižu atbildējis apstiprinoši, Andris piekusa atbildēt. Lai jau. Varbūt tas Meistaram tāds skaitāmpantiņš.
Bet amatvīrs turpināja monotoni skaitīt savu mantru: smiltis, cements, ķieģeļi… Smiltis, cements, ķieģeļi… It kā kaut ko mēģinātu atcerēties. Smiltis, cements, ķieģeļi…
Siltajā rīta saulītē, agrās celšanās, mašīnas līganās rūkoņas un Meistara monotonās dziesmiņas iespaidā Andris nemanīja, kā gandrīz iesnaudās. Vismaz prāts jutās kā ieslīdzis pēlī uz gulēšanu.
– A čuguna velkamais aizbīdnis ir?? – pēkšņi pie auss atskanēja spalgs Meistara izsauciens.
Pēkšņi izrauts no rāmās pussnaudas, Andris šo jautājumu sadzirdēja kā izmisuma pilnu kliedzienu. No pārbīļa viņam gandrīz vai stūre izrāvās no rokām, bet sirds sāka pukstēt kā pirmās tikšanās laikā. Ak, tu tētīt! Šitādu bļāvienu! Un vēl pie pašas auss!
– Ir! Ir! – mirklī atguvies attrauca Andris. Vēl ko piebilst nebija vēlēšanās.
Saņēmis apstiprinošu atbildi un daudz nesatraukdamies, ka tik ļoti pārbiedējis šoferīti, Meistars ātri nomierinājās. Kā nekā – nekas ļauns nebija noticis. Pats galvenais – čuguna velkamais aizbīdnis – nebija aizmirsts!
Tikko ieradies objektā, vīrs atkal sāka sevi cildināt. Cik viņam liela pieredze, cik ātri viņš spēj visu paveikt, cik raiti viņš strādā. Tikai ar palīgiem viņam nekādi neveicoties… „Kas labs, tas labs. Kas slikts, tas slikts.”
Šim secinājumam sekoja garum gara bijušo palīdzētāju pelšana. Starp citu, pa brīdim bija saklausāmi mājieni par nejaukšanos viņa darbā, par netraucēšanu, – viņš taču esot Meistars! „Kas māk, tas māk. Kas nemāk, tas nemāk.”
Kādu brīdi būvēšanai sagādāto materiālu un vietas apskate notika šī monologa pavadījumā, bet tad Meistara skatiens apstājās pie kāda ķieģeļa – pēc koka plauktiņu apstrādes uz tā bija palicis liels lakas pleķis. Kas tad tas? Kurš to izdarījis? Kurš pastrādājis šo noziegumu? Pagalam sabojājis tik vērtīgu izejmateriālu!
Kādu brīdi apsvēris, vai neatzīties sīkajā kļūmē – kam negadās? – Andris saprata, ka viņa paskaidrojumu un atvainošanos neviens arī negaida. Vai vērts izsaukt dusmas uz sevi?
 Meistars tikmēr nerimās: tagad viss darbs vējā, viņa dārgais laiks izniekots, kas par to samaksās, tajā pat laikā viņu gaidot un nevarot vien sagaidīt citos objektos, bet viņš te – pie sabojātiem ķieģeļiem! No tādiem jau nevar kamīnu uzmūrēt! „Kam ir tam ir. Kam nav, tam nav!”
Kādu laiku Meistars ampelējās uz velna paraušanu: kā apsēsts skraidīja uz priekšu un atpakaļ, pa labi, pa kreisi vicināja rokas un klaigāja, un pat nedomāja piepauzēt savus runas plūdus.
Par laimi, kā paša Visaugstākā saukts, tobrīd ieradās Andra tēvs, kurš, brīdi klausījies meistara runas plūdus, stingri noteica:
– Nu, tad mēs jūs tūliņ vedam atpakaļ.
Pusvārdā apturēts, Meistara žoklis gluži vai ar blīkšķi aizcirtās, un, veikli pagrābis lāpstu, viņš zibenīgi sāka jaukt javu.
Pret vakaru kamīns bija gatavs. Iespējams, tāpēc, ka visu dienu Meistars neizrunāja nevienu vārdu un muguru neatliecis strādāja, bet varbūt tāpēc, ka viņš patiešām bija sava amata pratējs. Arī ar laku aplietais ķieģelis vēlāk nebija nekur atrodams – gan jau arī tas iegūla blakus pārējiem.

Komentāri

Dzirkstele.lv aicina interneta lietotājus, rakstot komentārus, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro minētos noteikumus, komentārs var tikt izdzēsts vai autors var tikt bloķēts. Administrācijai ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem. Jūsu IP adrese tiek saglabāta.