Kad vēlīnais rudens ir noplūcis visas koku lapas un vēji kļuvuši asi un izpūš savu dvašu cauri vissiltākajam apģērbam, mājās pārbrauc Andrejs – manāmi atspirdzis un optimistisks, tomēr citādāks nekā aizbraucot. Visas sūdzības par ķermeņa nebūšanām viņš ir pametis Vācijā un iemācījies sadzīvot ar tiem slimības simptomiem, kuri piederoties pie lietas un kuri būšot viņa pavadoņi, kamēr vien liktenis lemšot staigāt pasaules ceļos. Par savu slimību viņš zinot gandrīz visu un savās jaunajās atklāsmēs nekautrēšoties dalīties ar citiem vīriem. Tā bijusi liela dzīves skola un garas pacietības stundas Vācijas klīnikā. Viņa uzticamā dzīves līdzgaitniece Larisa gan jau arī viņu pieņemšot tādu, kāds tagad esot, un izpratīšot procesus, kas ar viņa organismu notiek. Tā kā psihoterapeits, kas runātu latviski un izprastu Andreja mentalitātes būtību, Vācijā nav pieejams, ieteikts vērsties pie savējiem dvēseles ārstiem Latvijā.
– Vai tad es tev nebūtu laba psihoterapeite, ja pamācītos? – Larisa vaicā, atbraucēju mīļi apčubinādama, pieglaužot savu vaigu viņējam – bārdainam un asam.
Bārda viņam piestāv, varbūt tikai mulsinot ar to, ka nu viņš liekas krietni vecāks par saviem gadiem un ir ikdienas apliecinājums, kas viss ir citādāk nekā agrāk.
Larisa ir aizcietusies pēc mīļa vārda, sapratnes, un viņā uzvirmojušas tādas kā mātišķas jūtas. Attiecības ir citādas nekā jaunības gados, un pirmajā vietā ir apcerīgas runas un garīgs mīļums.
Larisa ir pamanījusi, ka Andrejs bieži skatās televīzijas piedāvātos erotiskos kanālus. Larisai tie uzdzen gandrīz vai nelabumu. Tādas lietas ekrānā viņu nekad nav interesējušas. Varbūt viņa izjūt tādu kā pašpārmetumu, ka neizprot vīrieša organismā noritošo? Ja jau vajag to visu, tad vajag cilvēkam ļaut izvēli, ja tā rada kaut vai relaksāciju prātam!
Reizēm viņa atceras savas attiecības ar savu tagadējo tūrisma biznesa partneri – mākslinieku Haraldu, kas tagad likās tikai tālās jaunības patīkams un satraucošs seksuāls gadījums. Uz seksu viņi abi gāja apzināti, neuzņemoties nekādas saistības. Toreiz Larisa bija citādāka – egoistiska un uzskatos brīva. Jā! Viņa bija pat vieglprātīga. Jaunībā reti kurš aizdomājās, vai attiecības izrādīsies noturīgas, pārsteidzīgas un īslaicīgas. Kad vai Haraldam pajuka attiecības ar Veroniku un viņa atrada citu savas dvēseles inženieri un sirds veldzējumu, kā pati bija izteikusies, Haralda personīgās un intīmās dzīves ceļi Larisai vairs nelikās svarīgi. Šķīries no Veronikas viņš nebija. Varbūt Haralds cerēja uz oficiālās sievas atgriešanos?
Viņš un Larisa tagad bija tikai draugi vārda vislabākajā nozīmē. Tūrisma biznesā tas bija visai svarīgi. Dzīve abus bija izglītojusi, skolojusi un attīstījusi daudzās jomās. Intīmo attiecību uzturēšana prasīja laiku un enerģiju, un Larisas dominante daudzus gadus bija lēkšana un auļošana pa nestabilajām biznesa kāpnēm. Andrejs bija viņas vienīgais plecs, uz kura paraudāt, un deva arī retu miesas veldzi, aizvien dodot cerību, ka viņi oficiāli būs vīrs un sieva. Vienmēr kaut kas nogāja greizi, dzīve atkal pārmeta kūleni, un viņi joprojām bija kopā tikai ar sirds uzticības zvērestu.
Andreju no Vācijas mājās bija pārvedis Mārtiņš. Larisa pēdējos gados savu mazo dēlu tik reti bija redzējusi, tik maz kā pieaugušu vīrieti iepazinusi, ka bija kauns sev atzīties, cik maz viņā mitis tās mātes mīlestības, bez kuras uzaudzis dēls. Pat vizuāli viņa uzreiz nebija dēlu atpazinusi. To viņa sev nespēja piedot! Te neiederējās sev par attaisnojumu piesaukt nodrāzto frāzi: kas no acīm nost, tas arī no sirds ārā. Visas jaunības kļūdas tagad Larisas prātā bija kā uz delnas: viņi trīs – Kārlis, Mārtiņš un viņa – nebija ģimene. Katrs pa dzīvi tika pūsts ar savu vēju.
Dēli padomu mātei prasīja reti. Viņi visi gāja patstāvīgi katrs savā virzienā. Drīzāk jau Kārlis bija Mārtiņa padomdevējs, apgādnieks, sākumā arī mācību sponsors. Arī Mārtiņa dzīvē nozīme bija arī Jāņonkulim un Dzidrai. Dālderkalnā viņu piejaucēja Kārlis, un tā drīz kļuva par tādu kā svētdienu māju. Vai tagad māte un dēls bija satikušies tikai sagadīšanās dēļ? Mārča telefona numurs gan bija Larisas telefonā, tomēr uz ārzemēm tika zvanīts reti: dzimšanas diena, Jaungads! Sarunas attālināti nevedās. Vai tas nebija Dieva pirksts, kas visu tā bija ieregulējis, ka viņi tagad satikās?
Juris bija solījies tēvu atvest, satikt Latvijā Ilgu un Alitu. Varbūt lolojis cerību aizvest viņas atpakaļ uz Vāciju, tomēr pēdējā brīdī pārdomājis? Un tā Mārtiņam bija radusies negaidīta iespēja izbaudīt atvaļinājumu un paraudzīties, kas Latvijā mainījies, kā dzīvo radiņi un kādas ir viņa paša iespējas dzīves pārmaiņām. Atbraucis uz nenoteiktu laiku, viņš vēl nedomāja par nākotni Latvijā, toties labi atcerējās aizbraukšanas iemeslu.
Toreiz, pirms desmit gadiem, viņš bija pusaudzis, un pēc ilgstošas sevis kā vīrieša apzināšanās atklāja, ka ir citādāks, nekā sabiedrībā pieņemts. Viņa fantāzijas piesaistīja puiši. Vispirms vizuāli sievišķīgais internātskolas skolotājs. Un drīz Mārtiņš nojauta, ka, iespējams, ir gejs. Nekādas literatūras un sapratnes cilvēkos nebija. Sākumā tas netraucēja un pietika ar zēna fantāzijām un pašapmierināšanos, vēlāk slepenās dziņas ņēma virsroku. Viņš satika tādu kā savu otro pusi, partneri, draugu, arī citādu cilvēku – studiju biedru Valdi. Vai tā bija tā mīlestība uz sev līdzīgo? Mārtiņš par to domāja vēlāk. Viņi viens otru apmierināja kaisles brīžos un nesaspringa prātojumos. Latvijas sabiedrību vēlāk apņēma dažādu sabiedrības slāņu jezgas un interese par dzimumidentitātes lietām.
Medicīna jau agrāk veica eksperimentus, cenšoties „labot cilvēka dzimumu” pēc klienta sajūtām. Citādie – geji un lesbietes – protestēja pret sabiedrības nicinājumu tā sauktajos praida pasākumos, un arī Latvijā periodiski redzēja varavīkšņainos krāsu salikuma karogus, divu viena dzimuma partneru ārišķības un apzīmējums “pederasts” grieza ausīs tiem, kas tika apsaukāti.
Mārtiņš ar brāļa atbalstu, beidzis informācijas tehnoloģiju studijas, bija kļuvis neatkarīgs un kopā ar Valdi, savu bijušo kursabiedru un partneri, devās projām uz Angliju, kur, likās, viņus sapratīs. Specialitāte bija pieprasīta, viņi izstrādāja dažādas spēlītes, piepildīja ar tām internetu un sāka labi dzīvot. Viņu dzimumorientācija apkārtējos neinteresēja. Ne jau tur viņi vieni bija tādi! Daudzi ar to lepojās, pulcējās geju klubos, kur radās draugi un domubiedri. „Gejisms” ārzemēs izplatījās, un kādu brīdi Mārtiņš nesajutās, ka ir citādāks nekā tā sauktie normālie.
Taču tālākā dzīve – paradumi un pieradumi – radīja pārdomas un uzdeva jautājumu: „Vai tu patiesi esi tāds, par kādu sevi esi pieņēmis?” Rokoties internetā, viņš bija atradis simtiem uzskatu, padomu un teoriju: no iedzimtības pierādīšanas un dzimumšūnu nobriešanas anomālijas līdz visabsurdākajām, kas pauda izvirtības kultivēšanu, iespējamu vardarbības ietekmi un garīgu nepilnvērtību. Daudzās valstīs sākās linča tiesas, slepkavības un uzliesmoja naida reakcijas. Vēlāk Latvijā daudzi, pat prominenti cilvēki, „iznāca no saviem skapjiem”, pierādot, ka velns nav tāds, kā to mālē, iedrošinot pārējos, neko īpaši nepaskaidrojot.
Zinātniskie raksti un arī neapstiprināti fakti par šo tēmu Mārtiņu ieinteresēja. Uzskati bija visdažādākie, juceklis uzskatos bija pamatīgs. Dažādi pierādījumi vēstīja, ka ir iespējama sava veida psiholoģiska ārstēšanās, tāda kā kodēšana, pārliecības un nospraustā mērķa nostiprināšana un ticības iedvešana. Arī reliģijas atbalsts netika noliegts. Kodēšanu reizēm pielietoja alkoholisma ārstēšanai. To visu viņš uzzināja no interneta dzīlēm un gudriem rakstiem, taču pārliecība par iespējām neradās. Nebija kam prasīt padomu, viss likās nokavēts, un pat pasaules korifeji seksualitātes jautājumos neko reālu nepiedāvāja.
Mārtiņš negatavojās arī mātei Larisai izklāstīt savas intīmās lietas. Tas laiks sen bija pagājis, un visa viņa dzīve vienmēr bija tikai paša rokās. Nonākot atkal Dālderkalna tuvumā, viņā iemājoja nebijis dvēseles miers un jaunības atmiņas par sevis apzināšanos atkal izaicināja. Viņam bija vajadzīgs sarunbiedrs un draugs, un viņš izlēma pakavēties Latvijā, varbūt pat iedzīvoties, un tad jau redzēs. Gan dzīve pati piedāvās dažādas versijas un iespējas! Kaut kas viņu te pievilka. Varbūt vienkārši bija apnicis klaiņot pa pasauli?
Mazpilsētiņa Silaine viņam nešķita bezperspektīva. Ja bija vēlēšanās un nedaudz veiksmes, darbs vienmēr atradīsies. Varbūt tieši šeit viņš atradīs personiskās dzīves pārmaiņas? Uzskati sabiedrībā mainījās, pasaules elpa Latvijā vēdīja arī tur, kur agrāk bija klusējošs noliegums un konservatīvisms.
