Atvaļinājums ir viena jauka lieta, bet tam ir viena slikta īpašība – lai cik tas būtu garš, tas beidzas pārāk ātri!
Šajā laikā starp dobju rakšanu un stādu čubināšanu saņemu brīnišķīgu ziņu – pasaulē nācis mana brāļa mazdēliņš tieši piektdienā, 13. datumā. Daudz nekavējas arī Kembridžas hercogu pāris – pirmdienas rītā viņi iepriecina nāciju ar mazu princi.
Mūsu ģimenes mazā prinča vecākais brālis, kārtīgs pusotrgadnieks, šobrīd nodots mūsu rīcībā, lai mēs atcerētos, kā tas bija – audzināt mazus bērnus. Mēs visi esam kļuvuši par aukļiem. Un tā visi rindiņā – es pa priekšu, mazais puisēns aiz manis, aiz viņa suns un kaķis – strādājam savus lielos pavasara darbus. Suns pilnībā ir pārņemts ar bērnu, staigā viņam pa pēdām, lai kur tas ietu un ko darītu. Uzmeties par vislielāko draugu, un kā nu ne – mazajam taču ik pa brīdim rokā parādās kas īpaši garšīgs, ko puisēns labprātīgi, spiegdams no prieka, atdod sunim. Puika labprāt iesaistās arī rotaļās – met Lācim bumbiņu un kociņu, ko dzīvnieks noķer. No malas paveras amizanta aina, jo savukārt sunim seko viņa kaķītis.
Pavasara darbi mums ar mammu nemaz tik raiti šopavasar neveicas, jo izrādās, ka pieskatīt tādu ašo puiku nav vienam pa spēkam, skraidām pakaļ abas, ik pa brīdim nosmejot – diez kā mēs savus bērnus izaudzinājām. Bet kurš tad uztraucas par to, ka visi krūmiņi nav glīti rindiņā apcirpti vai dobe nav uzrušināta? Pagaidīs! Vai tad mums dienu trūkst? Pašreiz svarīgākais ir puisēns, kurš tāpat ar visu pieskatīšanu pamanās kaut kur ieskriet un kaut ko sadauzīt.
Tā mana brīvā nedēļa paskrien ātri un jāatgriežas pie darba pienākumiem. Tāda laba sajūta – kolēģi priecājas par manu atgriešanos. Esmu atpūtusies un varu ar pilnu sparu mesties sakrājušos darbu kaudzē iekšā ar visām četrām. Un paliek tik silti, kad kolēģīte teic, ka viņa gaida iknedēļas vēstījumu avīzē, tātad – lasa, viņai tas ir svarīgi. Un man ir svarīgi, ka varu dot kaut mazumiņu sava prieka par dzīvi. Es priecājos par jums, par to, ka esat. Mani cilvēki!
Pasmaidi! Es zinu, ka tu šo lasi.
