Latvijas Piļu un muižu asociācijas izpilddirektores Laimas Lupiķes ikdiena kopš 1998. gada 1.augusta vairs nav saistīta ar Gulbeni.
Latvijas Piļu un muižu asociācijas izpilddirektores Laimas Lupiķes ikdiena kopš 1998. gada 1.augusta vairs nav saistīta ar Gulbeni. Tāpēc intervija ar viņu notika neklātienē, ar elektroniskā pasta starpniecību, jo viņa uz mazpilsētu atbrauc reti. Šejienieši joprojām viņas vārdu saista ar Gulbenes rajona bibliotēku, jo viņa ilgu laiku bija tās direktore.
“Mainīt kaut ko sevī – tas bija viens no maniem mērķiem, kāpēc nepaliku Gulbenē. Tagad protu vairāk samierināties ar to, kas nav manos spēkos,” laikrakstam stāsta Laima Lupiķe.
Viņa uzskata, ka šajos četrarpus gados iemācījusies būt atbildīga tikai par to, kas ir viņas pienākums un rūpes, un bez jēgas nepārdzīvot par to, ko nespēj ietekmēt. “No Gulbenes aizejot, atstāju siltu ligzdiņu, lai iemestos kādā aukstā atvarā un noskaidrotu – izpeldēšu vai nē. Domāju, ka ar sev doto uzdevumu esmu tikusi galā. Un tas ir bijis interesanti,” atzīst Laima. Viņa ir pārliecināta, ka pēdējie trīs gadi ir bijuši piedzīvojumiem un jauniem iespaidiem bagāti.
Nevēlas pieļaut kļūdas
“Vērtīgākais, ko esmu sapratusi, ir tas, ka mēs šajā dzīvē esam uz laiku. Tāpēc šo atvēlēto laiku vajadzētu dzīvot tā, lai nākamajās dzīvēs nevajadzētu labot šodien izdarītās karmiskās kļūdas,” pauž Laima. Pati esot apjautusi, ka viņai bijusi nozīmīga loma bibliotēkas tēla – vadošas kultūrizglītības iestādes jēdziena – nostiprināšanā Gulbenē un piedalīties šā procesa veidošanā Latvijā.
Rod laimes sajūtu
“Izveidojot Latvijas Piļu un muižu asociāciju, es uzņēmos it kā līmes funkciju – noturēt kopā dažādus cilvēkus, iestādes, pašvaldības un uzņēmumus to mērķu dēļ, kas visiem ir kopīgi. Asociācijā ir darbīga valde, cilvēki daudz ko veic kā sabiedrisku darbu,” saka Laima.
Tāpēc bieži vien esot nepieciešams tikai radīt jauku gaisotni un popularizēt jaunas idejas. “Tas man ir devis daudz gandarījuma un daudz prieka. Pat laimes sajūtu, ka varu piedalīties šajos procesos, ka man ir atļauts būt šādā vidē un satikt cilvēkus. Es esmu pateicīga par to,” secina Laima.
Pilī nav drosmes ieiet
Citiem varētu šķist, ka pērn notikusī traģēdija Cesvaines pilī Laimai Lupiķei šo gadu nevieš optimistisku un ar gaišām cerībām. “Tieši otrādi. Cesvaines nelaime lika apkopot visus spēkus un koncentrēties, lai varētu strādāt ar konkrētu mērķi, kā arī neļaut novirzīt sevi no tā ar neauglīgu spriedelēšanu vai reālu skatījumu, cik smags darbs būs priekšā,” apgalvo bijusī gulbeniete.
Taču Laimai vēl līdz šim pēc ugunsnelaimes nav bijis drosmes ieiet Cesvaines pilī.
“Tāpēc ar vislielāko cieņu skatos uz cilvēkiem, kuriem tas jādara, kuri pilij atdevuši daudzus dzīves un darba gadus. Pils bija un ir mīlēta. Varbūt tāpēc tai ir šāds liktenis – lai mīlestība pret to tiktu izpausta vēl plašāk. Lai būtu vēl kāda vieta un vēl kāds darbs, ko mūsu tauta var paveikt vienotībā un ar mīlestību, bez savstarpējiem kašķiem, nenovīdības un skaudības,” atklāj sieviete.
Ir kultūras sirds
Laimas sapnis esot apmeklēt visas Latvijas pilis. Viņa domā,ka to īstenos mūža garumā. Viņai esot grūti nosaukt vienu konkrētu pili, pret kuru būtu radušās vislielākās simpātijas. “Tās parasti saistās ar cilvēkiem, kuri tur strādā. Latvijas novados netrūkst daudz radošu, nenogurstošu, sirsnīgu un pašaizliedzīgu cilvēku,” bilst Piļu un muižu asociācijas izpilddirektore. Vai var uzskatīt, ka Latvijas pilis ir mūsu valsts kultūras sirds? “Man tā gribētos uzskatīt. Es teiktu, ka visas kopā ar tās apsaimniekotājiem – noteikti viens sirds kambaris ir,” saka Laima.
Vaļaspriekiem nav laika
Laimai neesot vaļasprieka, kam atliek atvēlēt laiku starp darbu un pienākumiem.
“Es to nevaru atļauties. Ceru uz nākotni. Manā darbā, lai ko es darītu, ir arī iespēja izpausties daudzu vaļasprieku pazīmēm: fotografēt, rakstīt sacerējumus, mācīties, lasīt, minēt mīklas, piedalīties konkursos un kolekcionēt,” komentē sieviete.
Pēdējā laikā svētdienās viņa vairs nestrādā. “Cenšos satikties ar tuviem cilvēkiem, kaut kur aizbraukt vai apmeklēt kādu interesentu pasākumu. Ja to nedaru, tad vismaz sakopju māju, lai dvēselē ienāk laba tīrības sajūta,” saka Laima.
Atbrīvoties no ikdienišķā stresa Laima iemācījusies jau Gulbenē – septiņu minūšu laikā ceļā no darba līdz mājai par darbu centusies aizmirst.
“Domāju, ka sevišķi nestresoju. Tikai tik, cik nepieciešams, lai nodrošinātu adrenalīna līmeni (tā laikam saka). Paļaujos uz kaut ko augstāku – notiks tā, kā notiks. Man ir jādara tas, kas ir manos spēkos,” akcentē Laima.
Vai bieži ir tā, ka Laima sev patīk un ar sevi ir apmierināta? “Jā. Ja varu pateikt, ka es visu esmu izdarījusi, ko varējusi, tad pārējo nododu Dieva ziņā,” stāsta Laima. Viņam nemēdz bieži domāt, ka laiks ir neatgriezenisks.
Nerāda vājās vietas
Attiecībās ar cilvēkiem viņa cenšas ieturēt nelielu distanci, lai varētu paturēt tiesības rīkoties pēc saviem brīviem ieskatiem un sirdsapziņas. “Nedodu iespēju kādam izmantot savas vājās vietas. Nejaucos citu darīšanās, taču cenšos nebūt vienaldzīga,” spriež izpilddirektore.
Viņu parasti nemācot sajūta, ka vēlas būt neaizvietojama. “Man ir savs formulējums. Es saku tā, ka manā vietā noteikti var atrast daudz labāku darītāju, tikai ļoti grūti to ir atrast. Toties Gulbenes bibliotēkai jaunu direktori – Antru Sprudzāni – atrast nebija nekādu problēmu. Viņa pati ieradās. Un man ir prieks par to,” apgalvo Laima.
Ir parādā laukiem
Laima Lupiķe esot gandarīta, ka, dzīvodama Rīgā, var strādāt Latvijas laukiem.
“Rīga ir tik daudz parādā laukiem, ka tai savu mūžu to neatmaksāt! Tās ir divas pasaules – Rīga un pārējā Latvija. Katram, kurš strādā Rīgā, vajadzētu katru dienu kaut ko labu izdarīt lauku labā,” saka viņa.
Vērtē, ka visvairāk latviskumu sabiedrība zaudējot, aizmirstot godāt vecākus cilvēkus. “Ne jau par aklu paklausību ir runa. Tikai par elementāru cieņu un pietāti. Tas noved pie paaudžu degradācijas. Žēl, ka to valstī kultivē,” domā rīdziniece.
Iespaido satiktie cilvēki
Laimai esot grūti pateikt, vai viņu neapzināti ietekmē apstākļi no senas pagātnes, piemēram, vecvecāku likteņi.
“Droši vien, lai gan lielāku ietekmi uz mani ir atstājuši satiktie cilvēki un literatūra,” saka Laima. Viņai nekad neesot vajadzīgs īpašs stimuls paveikt ko labu. “Nedomāju, kad daru to, ko daru, – cik tas ir labi! Vienkārši daru to, ko nevar nedarīt,” uzsver Laima Lupiķe.
