Mēdz teikt, ka atmiņas par labiem cilvēkiem ir kā klusībā izteiktas lūgšanas par viņiem, par sevi, par kopīgo laiku. Tas laikam arī ir vienīgais mierinājums, jo mūža novakarē cilvēks redz: viņa darbs, viņa zināšanas, viņa ieguldījums neglābjami noveco. Tāpat kā cilvēks pats. Mainās paaudzes, mainās pasaule, tikai atmiņas paliek jaunas.
Decembris atnesa vēsti, ka 95 gadu vecumā mūžībā ir aizsaukta gulbeniete Lucija Zāģere, kuru es sava darba mūžā labi atceros kā Gulbenes rajona izpildkomitejas galveno rēķinvedi. Ar viņu un kādreizējo izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieku Paulu Lasmani es biju saistīts darba attiecībās padomju gados, kad vadīju rajona sporta komiteju.
Laikā no 1979. līdz 1980.gadam sporta jomā tika risināti finanšu un organizatoriskie jautājumi, kuru veiksmīgs iznākums lielā mērā bija atkarīgs no šiem diviem cilvēkiem. Ak vai, neticami tagad liekas, ka rajona sporta komitejas gada budžets bija 300 rubļu liels. Kas tas ir, ja salīdzina ar to finansējumu, kuru pašvaldība šodien dod sporta nozarei novadā! Tolaik šos 300 rubļus iztērējām GDA sacensību organizēšanai un uzvarētāju apbalvošanai. Un viss! Taču vajadzīgs bija arī sporta inventārs, tērpi.
Šos jautājumus risināju rajona padomē ar jau nosauktajam divām amatpersonām. Atbalsts tika gūts, fizkolektīvi un sporta entuziasti saņēma nepieciešamo atbalstu. Taču grūtības savākt izdalīto inventāru, tērpus izjutu 1980.gadā, kad mainīju darbavietu un man bija jānodod tas viss amata pēctecim rajona sporta komitejā. Sportisti nespēja atdot atpakaļ kādus 20 viņiem izdalītos sporta tērpus. Kur tie bija palikuši, viņi nespēja paskaidrot. Atceros, kāds sportists fizkolektīva vajadzībām dalībai nozares sacensībās bija aizņēmies 15 slēpju zābaku pārus un nespēja atgriezt atpakaļ nevienu pašu! Juridiski tas nekur nebija fiksēts.
Biju nonācis neapskaužamā situācijā, kādas, iespējams, gadās arī mūsdienās. Nezinu, kā tas viss būtu beidzies, ja Lucija nenāktu pretim, neizrādītu cilvēcību. Viņa prata būt gan stingra, gan saprotoša situācijās, kad kāds kļūst par bez vainas vainīgo. Sportistu nozaudētie tērpi, slēpošanas zābaki tika norakstīti un palika uz viņu sirdsapziņas. Protams, ja tas viss noderēja sportam, tad nekas briesmīgs.
Lūk, šī ir tikai viena epizode no Lucijas, Paula un manas darba dzīves, no mūsu spēka gadiem. Prieks ir atcerēties brīžus, kad pāri visiem laikiem un varas spēlēm mēs esam pratuši būt cilvēki. Ne vairāk un ne mazāk. Šīs atmiņas silda sirdi.
