Neatliekamās medicīniskās palīdzības Gulbenes brigāžu atbalsta centrā miers un klusums ir mānīgs, jo kuru katru minūti var tikt dots signāls, ka jādodas kārtējā izsaukumā pie pacienta, bet centra darbiniecēm tā ir pierasta ikdiena.
To atzīst arī Iveta Zurkova, kura medicīniskās palīdzības dienestā strādā kopš 1999. gada jūnija, bet medicīnai kopumā atdevusi trīsdesmit gadus. Viņa saņēmusi apbalvojumu “Pateicība”, līdzīgi kā Ivetas kolēģe Edīte Maksimova.
Ivetas pamatdarbs ir Lejasciemā ģimenes ārsta praksē, kur viņa strādā par ārsta palīgu. “1999.gada maijā Anna Būmane man lūdza aizstāt šī dienesta mediķes viņu atvaļinājuma laikā. Nu jau šis mēnesis ir izvērties astoņpadsmit gados. Šis darbs ir tāds, kurš ievelk sevī. It kā ir grūts, bet kaut kas tajā ir tāds, kas tajā piesaista. Darbs ir ļoti dinamisks, prasa ātru reakciju, asu domāšanu. Nav nevienas vienādas situācijas, salīdzinot ar ārsta praksi, kur tas ir vairāk prātīgs darbs. Šeit ir jāspēj ātrāk visu izdarīt. Ja cilvēkam izdodas palīdzēt, tas dod gandarījumu. Man ļoti patīk, īpaši tās ir gados vecākas kundzes, kas tik sirsnīgi pasakās. Tas priecē. Šajos gados ir bijis daudz dažādu situāciju, kad, ņemot talkā moderno aparatūru, burtiski “aiz matiem” ir izdevies atvilkt cilvēku atpakaļ dzīvē no tās saules. Ne tikai man, bet arī manām kolēģēm ir bijuši gadījumi, ka viņu klātbūtnē cilvēkam iestājas klīniskā nāve, bet izdodas atgūt cilvēku. Ir daudz gadījumu, piemēram, ja cilvēkam ir infarkts, šī robeža starp dzīvi un nāvi ir ārkārtīgi trausla, tāpēc ir būtiski paspēt laikā. Vienmēr atcerēšos gadījumu, ko stāstīja kolēģe, kura jau ir viņsaulē. Braucot uz izsaukumu, viņa redz, ka ir notikusi avārija. Cilvēks ir izsviests no automašīnas un guļ nedabiskā pozā. Kolēģe devusies pie viņa un pagriezusi cietušo uz sāniem, kurš sācis elpot. Viņa atradās īstajā vietā un īstajā laikā. Cilvēks izdzīvoja. Tās ir mūsu darba mazās laimītes,” stāsta Iveta.
Iveta Zurkova pārliecinājusies, ka visbiežāk neatliekamā medicīniskā palīdzība tiek izsaukta tad, ja cilvēkam ir radušās kardioloģiskas problēmas. Visvairāk esot gadījumu, kas saistās ar paaugstinātu asinsspiedienu. Ir arī dažādas smaguma pakāpes traumas, gripas laikā – paaugstināta ķermeņa temperatūra. Samērā daudz ir arī izsaukumu pie psihiskajām saslimšanām.
Iveta atzīst, ka mediķu ģimenes locekļi cieš no tā, ka darbam ir atdots viss. “Bērns man sūdzas, ka sāp kakls. Nu un tad? Tad tiek izmantotas modernās saziņas iespējas. Man tiek atsūtīta fotogrāfija ar iekaisušu kaklu. Tad varbūt arī sāku kaut ko darīt. Atnākot mājās, vairs negribas runāt par medicīnu, tāpat arī, aizejot uz viesībām, nudien negribas uzklausīt stāstus par veselības problēmām. Protams, ja negaidot notiek kaut kas, es automātiski metos palīdzēt,” saka Iveta, kura brīvajā laikā daudz lasa, dzied Lejasciema jauktajā korī “Kaprīze”, labprāt brauc ekskursijās. “Man patīk draugi mediķi, jo mediķiem ir savdabīgs humors, kas citiem no malas var šķist nesaprotams. Tāpēc man patīk strādāt šajā kolektīvā, jo spējam izrunāt visas negācijas. Varam arī kopīgi smieties. Uzskatu, ka cilvēkam dienā vismaz pāris reizes vajag sirsnīgi pasmieties. Ar mazu smaidu vien ir par maz,” uzskata I.Zurkova.
Četrdesmit gadus medicīnai atdevusi arī Edīte Maksimova, kura atzīst, ka sirds vairāk piederējusi darbam Gulbenes slimnīcas ķirurģijas nodaļā. “Dzīve izdara savas korekcijas, tāpēc nonācu ātrās palīdzības dienestā. Man šis darbs un kolektīvs ļoti patīk. Acīmredzot ķirurģijā es sevi jau biju izsmēlusi. Vajadzēja kaut ko jaunu un dinamisku. Mediķa profesija ir mana sūtība. To pret citu nekad nemainītu,” saka E.Maksimova.
Apbalvojumi pie S.Alderes un A.Matīsas vēl ir tikai ceļā, jo uz apbalvošanas ceremoniju Rīgā, šogad pasākuma norises vietas ierobežojuma dēļ varēts uzaicināt tikai tos kolēģus, kuru darba stāžs ir jau 30 gadi. S.Alderei un A.Matīsai apbalvojumu “Par ilggadību” jau tuvākajā laikā pasniegs Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Vidzemes reģionālā centra vadība.
“Man ir patiess prieks, ka manas kolēģes ir novērtētas, jo par visu labo, kā arī par to, ka cilvēks tiek novērtēts, vienmēr ir jāpriecājas. Ir patīkami strādāt šajā kolektīvā. Man šis darbs neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā šķiet ierasts, tāds, ko es protu, ko esmu darījusi visu mūžu. Savulaik esmu strādājusi Stāķu feldšeru-vecmāšu punktā, kā arī reanimācijas nodaļā Gulbenes slimnīcā, tāpēc mans kopējais darba stāžs medicīnā ir vēl ilgāks. Vienlīdz liela atbildība ir bijusi visos šajos amatos, jo medicīnā, kur galvenais ir cilvēka veselība un dzīvība, nevar strādāt bezatbildīgs darbinieks. Man lielākais gandarījums ir par to, ka esmu spējusi cilvēkam palīdzēt. Kritiskās situācijās par varonību nedomāju, tad strādā prāts un tiek liktas lietā profesionālās zināšanas. Ja man atkal būtu jāizdara izvēle, vai kļūt par mediķi, es izvēlētos šo pašu profesiju,” saka vecākā ārsta palīdze A.Matīsa. Sekojot līdzi ģimenes ārstu streikam, viņa atzīst, ka tas atalgojums, ko saņem neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi, arī nav nekāds pārlieku lielais, lai gan darbs ir ļoti atbildīgs. “Naudas nevienam nekad nav par daudz, bet mēs nevaram atļauties streikot, jo kādam ir jāgādā par cilvēku dzīvību,” saka A.Matīsa.
