Vecgulbenes muižas parka ieziemošanas talkā piedalījās apmēram 50 dažāda vecuma, dzimuma, spēju un pārliecības cilvēki. Tika sakopta lielākā daļa parka, un cilvēki priecājās, ka ir paveikuši ko labu. Šī talka ir viens no labiem brīvprātīgā darba piemēriem.
Cilvēki, kas piedalījās talkā, atalgojumu par to nesaņēma, taču tika gūts emocionālais gandarījums. Visi šie cilvēki var lepoties, ka ir palīdzējuši pilsētai un muižas parkam tapt sakoptākam un skaistākam. Anita Birzniece, kas ir bijusi vairāku brīvprātīgā darba projektu koordinatore un bija arī starp šīs talkas organizatorēm, skaidro, ka brīvprātīgais darbs vispirms ir darbs sabiedrības labā. “Brīvprātīgais darbs ir labs veids, kā piesaistīt sabiedrību, lai tā līdzdarbojas procesos, pasākumos, aktivitātēs. Tas ir veids, kā cilvēkam apzināties piederību vietai un laikam, kā parādīt, ka mēs paši veidojam savu dzīves telpu,” stāsta Anita. Viņa piebilst, ka jauniešiem tā savukārt ir arī iespēja vasarā būt nodarbinātiem un jēgpilni pavadīt laiku.
Uzņem ārzemju jauniešus
Jaunieši dodas pie veciem cilvēkiem un palīdz viņiem sakrāmēt malku, nomazgāt logus vai daudzbērnu ģimenēm izbūvēt rotaļlaukumu un izremontēt istabu, kāds iesaistās svētku un pasākumu organizēšanā. Cilvēki brīvprātīgi darbojas arī dažādās biedrībās, iesaistās brīvprātīgā darba projektos. “Mēs esam realizējuši gan jauniešu brīvprātīgā darba projektus, kas notiek īsāku laika periodu, kad mūsu un arī ārzemju jaunieši iesaistās konkrētās aktivitātēs, gan arī ilglaicīgus projektus, kas ilgst 10 līdz 12 mēnešus, un šajā laikā, piemēram, kāds ārzemju jaunietis darbojas jauniešu centrā, dalās savās zināšanās un pieredzē. Pirmo brīvprātīgo Gulbenē uzņēmām 2006.gadā. Mūsu jauniešu centri ir gan uzņēmuši ārzemju brīvprātīgos, gan arī nosūtījuši mūsu brīvprātīgos jauniešus uz citām valstīm,” stāsta Anita.
Šobrīd Gulbenes novadā darbojas divi brīvprātīgie no ārzemēm. Kopš marta sākuma Lejasciema jauniešu centrā „Pulss” darbojas brīvprātīgais Daniels Bārts no Vācijas. Savukārt jauniešu centrā “Bāze” darbojas Terēza Lopesa no Spānijas. “Tā ir lieliska iespēja ikvienam izmantot šo jauniešu zināšanas. Kas var būt vēl labāks, kā, piemēram, sarunāties un mācīties valodu kopā ar cilvēku, kuram tā ir dzimtā valoda? Šo iespēju noteikti vajadzētu izmantot arī skolām!” saka A.Birzniece.
Iespēja gūt citu pieredzi
Tikmēr Slovēnijā kā brīvprātīgā šobrīd darbojas Līga Zvirbule no Gulbenes. “Jauniešu centrā Slovēnijā vadu akadēmiskās mākslas un rokdarbu nodarbības, kā arī veidoju afišas un dekorācijas iknedēļas tematiskajiem pasākumiem,” stāsta Līga. Ar brīvprātīgo darbu viņa ir pazīstama apmēram pusotru gadu, kad aktīvāk sākusi iesaistīties Gulbenes jauniešu centra “Bāze” dzīvē – sākumā tikai kā centra apmeklētāja, vēlāk arī kā vietējā brīvprātīgā, pēcāk nodarbību vadītāja citiem ārvalstu brīvprātīgajiem, kas ieradušies Latvijā. “Doties uz ārvalstīm brīvprātīgā darba pieredzē bija tikai nākamais pašsaprotamais solis. Eiropas brīvprātīgais darbs nav tikai darbs bez atlīdzības, tā ir lieliska iespēja iepazīt citu kultūru, paplašināt savu redzesloku. Galvenais, ko es varu sniegt, ir mans redzējums uz lietām, mana pieredze, mūsu kultūras redzējums un bagātība, ko esmu guvusi Latvijā,” saka Līga.
Arī Mārtiņš Karolis savulaik kā brīvprātīgais devās uz Zviedriju. “Tas bija process, kurā man bija jāiesaistās, tas bija kā aicinājums. Šī pieredze ir bijusi viens no lielākajiem ieguvumiem manā dzīvē. Padzīvojot Zviedrijā, iemācoties zviedru valodu, tagad ir sanācis, ka ar to pelnu sev iztiku,” stāsta Mārtiņš.
Brīvprātīgais –
jebkurā vecumā
Šogad Gulbenes novadā tika paplašinātas brīvprātīgā darba robežas. “Agrāk tas pārsvarā bija darbs ar jaunatni, savukārt šogad tika organizēts arī brīvprātīgā darba projekts senioriem. Tā laikā Gulbenē viesojās un darbojās seniori no Anglijas un pēc tam uz turieni devās arī mūsu seniori. Brīvprātīgais darbs nav tikai jauniešu privilēģija vai kompetence, to var veikt jebkurā vecumā,” uzsver A.Birzniece. Senioru projektā iesaistījās arī Elvīra Balode no Sinoles. “Es visu mūžu esmu strādājusi un bijusi ar cilvēkiem. Lai tagad nejustos vientuļa, uzzinot par iespēju arī senioriem iesaistīties brīvprātīgā darba projektā, nolēmu pamēģināt. Sākotnēji es nemaz neapzinājos, ko īsti nozīmē brīvprātīgais darbs, taču no darba nebaidījos. Man gribas strādāt, gribas kaut kur vēl piedalīties, gribas palīdzēt, iepazīt citus cilvēkus, tādēļ esmu ļoti gandarīta, ka man bija šī iespēja – paldies projekta organizatoriem!” saka E.Balode. Viņa vērtē, ka Anglijā brīvprātīgā darba kustība esot krietni vairāk izplatīta un tur tiek daudz domāts, lai seniori nejustos vientuļi, lai viņi varētu būt noderīgi. “Ja arī pie mums būs vēl kāda iespēja, es noteikti iesaistīšos!”
Par darbu – arī bonusi
Brīvprātīgā darba tradīcijas Latvijā nav tik ļoti attīstītas kā citās valstīs. A.Birzniece stāsta, ka, piemēram, Amerikā brīvprātīgais darbs pat tiek uzskaitīts un ņemts vērā, stājoties, piemēram, augstskolās, arī meklējot darbu. “Arī Gulbenes novadā ir izstrādāta brīvprātīgā darba uzskaites un sertificēšanas sistēma, un šogad arī Gulbenes novada pašvaldība pirmo reizi pasniedza sertifikātus. Šis sertifikāts nav tikai apliecinājums, ka jaunietis ir darbojies, sertifikātā ir ierakstīts, cik stundu viņš ir darbojies, ko ir darījis, kādas prasmes ir pilnveidojis, kā arī jaunieša raksturojums. Sertificēšanas sistēma ir izstrādāta ar cerību, ka arī Latvijā kādreiz ņems vērā jauniešu darbību sabiedriskajā sektorā,” saka A.Birzniece. Sertifikātu šoruden saņēma arī Laura Igaviņa. “Brīvprātīgā darba pieredze man jau ir diezgan ilga. Savulaik iesaistījos dažādās Lejasciema jauniešu centra aktivitātēs, kā arī projektos. Šovasar darbojos projektā “Kilograms piederības”, kad Stāmerienā notika gatavošanās Novada svētkiem, un rudenī saņēmu sertifikātu. Pirms ko dari, parasti rodas jautājums, kāpēc man tas ir jādara, darot brīvprātīgo darbu, šo jautājumu uzdod citi, bet atbilde ir vienkārša – kāpēc gan to nedarīt! Man gribas palīdzēt, gribas kopā radīt kaut ko, jo bieži vien lieliskas idejas netiek realizētas tikai tāpēc, ka nav kas dara, jo visi vēlas saņemt kaut ko pretī. Vienam varbūt brīvprātīgo darbu ir grūti veikt, bet – ja ir domubiedri, kāpēc gan ne? Kādam ir jāuzņemas iniciatīva, tad arī pārējie vēlēsies iesaistīties,” saka Laura.
Arī A.Birzniece atzīst, ka brīvprātīgais darbs tāpat vien nenotiek, kādam ir jāuzņemas tā organizēšana – darbs ir jādod! “Cilvēki ir gatavi darīt, bet problēma ir tajā, ka nav piedāvājuma. Es ceru, ka nākotnē brīvprātīgais darbs būs sistemātisks un organizēts, ka par to cilvēki tiks informēti daudz plašāk. Arī iestādes un organizācijas var pieteikties, ja tām ir vēlēšanās nodarbināt brīvprātīgos, un es ceru, ka ar laiku būs arvien vairāk cilvēku, kas ies uz veco ļaužu mājām un palīdzēs to iemītniekiem, ka būs kādi, kas ies palīgā uz bērnudārziem, piemēram, saģērbt bērnus, būs kādi, kas dosies uz pagastu kultūras namiem un interešu grupām un palīdzēs organizēt pasākumus, un tas būs vienkārši tāpēc, ka tas ir no brīva prāta!” saka A.Birzniece.
Par brīvprātīgo darbu
Jānis Krēsliņš, darbojas Kalnienas jauniešu biedrībā “KAPO”
– Savulaik ar projektu atbalstu izdevās iegādāties aparatūru un tagad cenšamies apskaņot koncertus, sadarbojamies ar kultūras nama vadītāju. Mums pašiem ir prieks, ka varam piedāvāt cilvēkiem kvalitatīvus pasākumus. Mūsu biedrība organizē arī dažādas citas uz sabiedrību vērstas aktivitātes. To visu mēs darām brīvprātīgi un nekādu atalgojumu par to nesaņemam.
Daudzbērnu ģimenes, kurai pirms pāris gadiem brīvprātīgie izbūvēja rotaļlaukumu, mamma Dace Baltiņa:
– Mēs esam liela ģimene, bet kopā ar brīvprātīgajiem tika paveikts liels darba apjoms. Arī mani bērni piedalās dažādos brīvprātīgā darba projektos. Šāds darbs bagātina cilvēku! Ne visu var nopirkt par naudu. Par šādu darbu tiek gūts daudz lielāks gandarījums, nekā tas būtu darīts par naudu. To es redzēju arī visu šo bērnu acīs. Viņi to darīja ar sajūsmu!
Uzziņai
Brīvprātīgā darba tradīcijas pasaulē ir aizsāktas vairāk nekā pirms 100 gadiem. Pirmās valstis bija Nīderlande un ASV, mūsdienās šī kustība ir ieguvusi starptautisku skanējumu. Citās pasaules valstīs brīvprātīgais darbs ir ļoti izplatīts, piemēram, Skandināvijas valstīs aptuveni 30 % iedzīvotāju darbojas kā brīvprātīgie, Vācijā tie ir 34 %, ASV – vairāk nekā 50 % iedzīvotāju. Mērķtiecīgi un organizēti brīvprātīgo kustība Latvijā tiek attīstīta tikai kopš 1998.gada.
