Pagājušā gada nogalē notikušajā sarunā ar 8.Saeimas deputāts Andris Ārgalis izvērtēja to, ko valsts politiķiem izdevies paveikt. Diemžēl nācās atzīt, ka ir pieļautas kļūdas.
Pagājušā gada nogalē notikušajā sarunā ar 8.Saeimas deputāts Andris Ārgalis izvērtēja to, ko valsts politiķiem izdevies paveikt. Diemžēl nācās atzīt, ka ir pieļautas kļūdas. Tādas, no kurām visvairāk cieš tauta.
– Kāds, jūsuprāt, ir bijis pagājušais gads 8.Saeimai?
– Interesants. Pirmām kārtām tāpēc, ka mums vajadzēja strādāt gandrīz revolucionāras jaunas valdības vadībā. Bija patiess prieks noraudzīties, kā mainās cilvēki un viņu ideoloģija. Ja gada sākumā daudzi jaunie deputāti bija ar mazu politisko pieredzi un lielām ambīcijām, tad gada beigās viņi mainījās. Domāju, ka arī Tautas partija (TP) pērn varēja pārliecināties par savu spēku un varēšanu, kā arī apzināties, ka partijai, kas ir nosacīta liela, spēcīga un atrodas opozīcijā, mēģinās “pielīmēt” visus grēkus, kādi pēdējo 12 gadu laikā šajā valstī bijuši iespējami. Ir aizmirsts, ka TP pastāv piecus gadus. No tiem divus ar pusi gadus tā nostrādājusi iepriekšējā valdībā.
– Ko jaunajai valdībai izdevies paveikt?
– Par veiksmi uzskatāma sabiedrības sapratnes panākšana. Tas, ka “Jaunais laiks” panācis sekmīgāku nodokļu iekasēšanu. Protams, procesā ir daudz nianšu, ne tikai veiksmes. Piemēram, degvielas akcīzes nodokļa iekasēšanu sekmējis braucamrīku skaits, kas valstī salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem palielinājies par 70 000. Budžetu pildīt palīdz divkārtējs minimālās algas palielinājums. Ja valdība vēlējās, lai iedzīvotāju makā naudas būtu vairāk, vajadzēja paaugstināt minimumu, no kura nav atļauts iekasēt nodokli. Nodokļus sekmē arī labas un pareizas iepriekšējo gadu ekonomiskās iestrādes. Latvijai iekšzemes produkts gadā ir lielākais bijušo postkomunisma valstu grupā – no astoņiem līdz desmit procentiem.
– Kādā jautājumā “Jaunā laika” rīcība bija nepareiza?
– Manuprāt, nepareiza bija un ir investīciju “apciršana” pašvaldībām, pilnīgas stagnācijas radīšana celtniecībā, sportam atvēlētā budžeta samazinājums un tamlīdzīgi. Uzskatu, ka pie minētajām neizdarībām valdībai būs jāatgriežas. Pārliecinājos, ka “Jaunais laiks” darbības laikā iemācījās veiksmīgi zagt idejas. Arī tā ir liela māksla. Lielākoties visus priekšlikumus un idejas, ko gada laikā izteica opozīcija, Jaunais laiks meistarīgi nepieņēma. Vairākas parakstīja ar savu parakstu. Šādu rīcību pārāk nenosodām, jo mūsu priekšlikumi, kaut ar “Jaunā laika” vārdu, valstij bija nepieciešami. Tiesa, mums var pārmest, ka nestrādājām kā tipiska opozīcijas partija, jo mūsu metodes nav agresīvas un gremdējošas. “Jaunais laiks”, manuprāt, ir ienesis lielu agresivitāti ne tikai politikā, bet arī cilvēku saskarsmē. Tas Latvijai neko labu nedod, vienīgi var radīt draudus trauslajai demokrātijai.
– Kādas ieceres saistās ar šo gadu?
– Domāju, ka šis valstij būs smags un izšķirošs gads. TP zināmā mērā turpinās mobilizēt pozīcijas partiju rīcību. Maijā Latviju uzņems Eiropas Savienībā. Ir paredzēts 30 miljonu latu līdzfinansējums no dažādiem Eiropas fondiem, bet šobrīd nekas netiek darīts valstiskā līmenī, lai mēs spētu apgūt šos līdzekļus. Mana pārliecība, ka ar tādu attieksmi labākajā gadījumā Latvija varēs apgūt 30, 40 procentus. Ja tā, tad Eiropas Savienībai būs viegli pateikt, ka neesam bijuši šim procesam gatavi.
Līdz šim mēs bijām vienā no pēdējām vietām starp postkomunisma valstīm, kur ar nodokli apliekamais minimums bija viszemākais, tāpēc minimālās algas palielinājums vērtējams kā pozitīvs solis. Prognozēju, ka šogad lielāka vērība būs ar pašvaldībām saistītajiem fondiem. Domāju, ka gada nogalē pašvaldības var cerēt uz kaut kādiem brīnumiem, jo aiz kalniem nebūs to vēlēšanas, kurās “Jaunais laiks” mēģinās gūt panākumus. Vairs nebūs tik vienkārši, kā pagājušā gada budžeta labošanas procesā, kad budžetā paredzēja 1000 latu kādas pašvaldības teritorijā esošu pilsdrupu restaurācijai. Nevaru iedomāties, cik lielām vai mazām jābūt šīm pilsdrupām, kam vajadzīga tik maza summa. To es uzskatu par populismu.
– Vai uzskatāt, ka TP ir vienīgais reālais spēks valstī?
– Tā ir mana pārliecība. Skaitliski mazās partijas šobrīd eksistē savu krēslu dēļ. Esam gatavi, ka mūsu partijas vadošajiem cilvēkiem vajadzēs izturēt dažādu veidu demagoģiju. Mums ir informācija, ka šādi procesi jau tiek gatavoti. Tas nav patīkami. Par to liecina arī tas, ka valstī nav gandrīz nevienas TP biedra vadītas pašvaldības, kam pagājušajā gadā nebūtu vajadzējis izturēt visas pārbaudes, kādas vien iespējamas. Mēs gandrīz jau bijām aizmirsuši laiku, kad kaimiņš par kaimiņu uzrakstīja anonīmu vēstuli, un viņu pārbaudīja. Premjers šo kārtību ir atjaunojis. Izveidotais Nejēdzību apkarošanas birojs ne tikai izskata parakstītas vēstules, bet iedziļinās arī anonīmajās. Anonīmu vēstuli var rakstīt ne tikai cilvēks par cilvēku, bet arī politiskās partijas cita par citu. Šādas vēstules vislabāk kalpo sabiedrības sanaidošanai. Anonimitāte ir bīstama tendence.
– Kā vērtējat sabiedrības “barošanu” ar iecerēm par korupcijas apkarošanu?
– Manuprāt, nemitīgi “barot” sabiedrību ar korupcijas apkarošanas idejām ir nepareizi. Tā vietā vajadzētu sakārtot saimnieciski ekonomiskos jautājumus. Sabiedrības daļa par to ir sajūsmā, bet nesaprot, ka idejas uz maizes uzsmērēt nevarēs.
– Dažādi viedokļi adresēti lata stabilizācijai. Vai uzskatāt, ka tā stabilitāte būs mūžīga?
– Valstī ir pietiekami daudz ģēniju, kas gādājuši par stabilu latu, uzskatot, ka tā būs vienmēr. Vienmēr esmu bijis kategorisks lata stabilitātes noliedzējs. Tajā, ka mums nav ne ražošanas, ne vēlamās tūrisma attīstības, vainojams stabilais lats. Teiktais nenozīmē, ka Ārgalis apgalvo, ka nauda jānēsā ar mugursomām, bet ir virkne variantu, kā noturēt naudas stabilitāti. Pamēģiniet amerikānim iestāstīt, ka ir maza pundurvalsts, kuras naudas vērtība ir divas reizes lielāka par dolāru. Valstij, kurai daudzu gadu garumā nebija sakārtotas robežas un arī šobrīd tas nav izdarīts, kurai nav izejmateriālu, kuras tauta pēc savas mentalitātes nav ne naudas mainītāja, ne tirgotāja, bet ir ražotājtauta, lata stabilitātes politika bijusi absolūti kļūdaina.
– Vai piederat reālpolitiķiem?
– Noteikti, jo man ir nepieņemams Saeimas radītais priekšstats par savu darbību. Visnopietnākais darbs norit komisijās. Tur ir daudz priekšlikumu. Aina, ko pasniedz tautai, sekojot notiekošajam sēžu zālē, kur atskan stulbi Jura Dobeļa izteicieni, pazemina mūsu parlamentārās valsts statusu. Varam sacīt, ka Saeimā strādā simt gudrākās galvas, bet tas skan ironiski. Būšu godīgs, sakot, ka darbs Saeimā man nav sirdslieta. Es labprāt strādātu kaut ko reālu, lai arī par kļūdām būtu rūgti jāmaksā.
– Cik liela nozīme jums, kā TP pārstāvim, ir labdarībai?
– Saistībā ar labdarību, aktīvas saimnieciskas darbības nekad neveicu gada pēdējā mēnesī. Mājās šķērssienas nelaužu, mēbeles nemainu. Galvenokārt ļaujos pārdomām. Ir arī viens, es teiktu – īpatnējs labdarības pasākums. Esmu dzīvnieku mīļotājs. Kādreiz mājās mums bija četri suņi. Pārliecinājos, ka visgudrākie ir nevis šķirnes suņi, bet tā dēvētie sētas kranči. Protams, ir bijis arī šķirnes vācu aitu suns. Bērni savulaik pieņēma taksi, bet ar viņu ir viena problēma – desmit gadus guļu ar viņu vienā gultā.
Šamptēra ielā, kur dzīvoju, esmu apzinājis cilvēkus, kuriem ir suņi, bet viņi tos uzskata par otršķirīgām būtnēm. Vienā mājā suns piesiets pie nelietojamas automašīnas it kā lai sargātu, lai gan saimnieks zina, ka ar to nekad nebrauks. Vēl viens suns vientulīgi pavada dienas pie pamestas mājas. Bēdu ielejai līdzinās to dzīvnieku ikdiena, kas mitinās mājās netālu no Piņķu kapiem. Regulāri visu gadu braucam ciemos pie šiem suņiem, vedot līdzi dāvanu. Abi ar sievu saprotam, ka varbūt mūsu rīcība ir nepareiza, jo saimnieki tos izraudzījuši par īpašuma sargiem, bet dzīvnieki ir tik izkāmējuši un izmocīti, ka nespējam vienaldzīgi pabraukt garām. Smērējam tauku maizes un vedam šiem dzīvniekiem. Tiklīdz šķērsielā saklausāms mūsu mašīnas troksnis, suņi jau zina, kas brauc. Sākumā domāju, ka saņemsim aizrādījumus par mūsu labdarību. Nē. Saimnieki no mums slēpjas.
Mani šokē cilvēku attieksme pret četrkājainajiem draugiem. Esmu mēģinājis sabiedrībā runāt par šo tēmu, bet nav saprotama saimnieku vienaldzība un bezatbildība. Biju nolēmis vērsties Dzīvnieku aizsardzības institūcijā, bet to neizdarīju, jo nebiju pārliecināts, ka lēmums nebūs drakonisks, piemēram, šos dzīvniekus iemidzināt un tamlīdzīgi. Cerēju, ka saimnieki, redzot mūsu aktivitātes, labosies, bet līdz šim brīdim tas nav noticis.
– Kāda ir jūsu attieksme pret pilsētas sapošanu svētkiem. Vai vajag rīkot konkursu?
– Man ir laimējies vairākkārt vērot, kā svētkiem pošas citu valstu pilsētas, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Tur šīs aktivitātes ir iedzīvotāju rokās. Savukārt pašvaldības līdzekļus iegulda kādā centrālā pasākumā. Protams, pilsētas sapošanā svētkiem, pašvaldībai ir ievērojama nozīme. Spilgts piemērs tam ir Valmiera. Svētki gadu mijā ļāva pārliecināties, ka protam no meža atvest milzīgas egles, bet tās izrotājam ar papīriem. Tas ir pozitīvi, ka rotājumu gatavošanā iesaistām bērnus, tomēr tas nav vienīgais risinājums.
Ja mums viss izdosies, tad šogad, izstrādājot dārzu vērtēšanas nolikumu, tajā viens no vērtēšanas kritērijiem būs pošanās svētkiem, īpaši Ziemassvētkiem. Mājām nav jālīdzinās “Lido” atpūtas kompleksam, bet no tur redzētā ir iespējams mācīties. Būs, kas iebildīs, ka aizraujamies ar amerikānisko spožumu, bet attīstība ir notikusi. Vairs nedzīvojam laika periodā, kad latvieši mājas dekorēja ar salmiem un tamlīdzīgi.
– Vairākkārt esat bijis Gulbenē, kā vērtējat pilsētu?
– Domāju, ka pilsēta šobrīd veiksmīgi attīstās un tiek sakopta. Lai Dievs dod tā attīstīties arī turpmākajos gados! Pilsētā ir saprotoša pašvaldība. Esmu pārliecināts, ka Gulbenes basketbolistiem ir visas iespējas kļūt par Latvijas čempioniem, ka te mīt vecāki, kas apzinās, kāda nozīme ir bērnu izglītībai, un dara visu, lai nodrošinātu izglītības iespējas.
