Evita Zālīte: “Ceru, ka kādreiz man izdosies izveidot arī savu animācijas filmu”.
Evita Zālīte: “Ceru, ka kādreiz man izdosies izveidot arī savu animācijas filmu”.
“Lelles, rotaļlietas, talismani no dažnedažādiem materiāliem! Rotaļlietu varoņi no aktuālām animācijas filmām! Dāvāju gan lieliem, gan maziem prieku un iespēju atgriezties bērnībā!” tā sevi reklamē gulbeniete Evita Zālīte, kura vienīgā no rajona un pilsētas iesaistījās radio “Star FM” rīkotajā akcijā “Neturi sveci zem pūra!”, kurā tika meklēti Latvijas meistari, kuru pakalpojumi un veidotās lietas nav atrodamas veikalu plauktos. Evita darinājusi arī balvu – lielu lelli – konkursa “Sirsnīgākais priekšnieks” uzvarētājai Gulbenē.
Pastāsti par darbu pie balvas sirsnīgākajam priekšniekam!
Priekšlikumu, ka es varētu izgatavot lelli konkursa “Sirsnīgākais priekšnieks” uzvarētājam, man izteica Inese Stalidzāne. Sākumā šaubījos, vai pieņemt šo piedāvājumu, jo konkurss man šķita ļoti nopietns, nebija zināms, kas balvu saņems, tāpēc sākotnēji bija doma, ka lelle būs tāda, lai to varētu pasniegt kā vīrietim, tā sievietei. Lelles gatavošanai man bija atvēlēts mēnesis, tāpēc īpaši nesteidzos, jo universitātē vajadzēja nokārtot arī valsts eksāmenu. Neilgi pirms pilsētas jubilejas bija zvans un tika pateikts, ka konkursā uzvarējusi sieviete. Man bija atļauts iegādāties pašus labākos audumus lelles gatavošanai. Izvēlējos materiālus melnā un oranžā tonī, jo oranžā ir mana mīļākā krāsa, bet melns visam piedod svinīgumu. Lelli uzšuvu piecos vakaros, cītīgi strādājot sešas stundas. Kad lellīte bija gatava, vēl bija apmēram divas nedēļas laika, lai kaut ko uzlabotu. Dienā, kad uzlūkoju lelli un pārliecinājos, ka viss ir tā, kā vajag, paskatījos kalendārā un izlasīju, ka vārdadienu svin Karlīna, tāpēc nosaucu lelli šajā vārdā.
Vai ir viegli kaut ko pārtaisīt jau gatavam darbam?
Noteikti nē. Karlīnai jau biju uzšuvusi rokas ar pirkstiem un tās piešuvusi pie ķermeņa. Sākotnēji bija doma, ka lellīte ar tām turēsies pie līstes, uz kuras būs uzrakstīts “Sirsnīgākais priekšnieks”, tādējādi apliecinot, ka priekšnieks cieši turas pie sava darba. Tomēr rokas tam izrādījās par masīvām, vajadzēja tās pārtaisīt. Arī lelles seju darināju pēc savām izjūtām. Šī ir pirmā lelle, kurai acis, skropstas un uzacis izšuvu ar diegiem, nevis izgriezu no cita materiāla un uzlīmēju vai piešuvu. Manuprāt, izdevās labi. Kad ieraudzīju Džanetu Priedeslaipu – lellītes saimnieci -, biju priecīga, ka dāvana zināmā mērā ir izdevusies viņai līdzīga. Karlīna ir gandrīz metru gara, jo dāvanai jābūt iespaidīgai.
Šī bija pirmā balva, ko gatavoji?
Jā, jo līdz šim lelles gatavoju tikai pēc individuāla pasūtījuma. Pasūtījumu nav īpaši daudz, bet ceru, ka turpmāk to būs vairāk. Piemēram, katru gadu no klienta, kurš dzīvo Rīgā, saņemu pasūtījumu gatavot lelles dāvanām viņa meitai un tās māsīcai dzimšanas dienā. Ir noteikums, ka uz lelles jābūt vārda pirmajam burtam un detaļai, kas norādītu, cik gadu dzimšanas dienā lelle pasniegta. Klients bilst, ka šis pasūtījums būšot spēkā tik ilgi, kamēr meitenes izaugšot.
Esmu šuvusi divas identas mārītes ar punktiņiem, divas Lotes no animācijas filmas “Suņuciems” un citas lelles.
Uzskati, ka tavas lelles ir īpašas?
Manas lelles veikalos nopirkt nevar. Tās visas ir īpašas un vienreizējas. To gatavošana prasa pacietību, bet man tās pietiek. Pēdējā laikā pievēršos aktualitātēm – multiplikācijas filmu varoņiem, piemēram, savā interpretācijā esmu izgatavojusi lelli – vāveri no filmas “Leduslaikmets”, kas nedaudz līdzinās vilkam, arī jau minēto Loti. Katru lelli veidoju tā, lai atklātos arī tās raksturs. Man mīļš ir Ķencis – lelle cilvēka augumā. Savulaik tā aizceļoja uz Rīgu, kur Doma laukumā regulāri piedalījos Ziemassvētku tirdziņā ar savām lellēm.
Tavs diplomdarbs, beidzot universitāti, bija veltīts lellēm.
Jā. Diplomdarba temats bija “Papjēmašē lelles veidošana vispārizglītojošās skolas 8.klasē”. Tā ir jauna leļļu veidošanas tehnoloģija, kad lelles seju un ķermeni veido nevis no auduma, bet no papīra masas. Šī tehnoloģija kļūst arvien iecienītāka. Strādājot pie diplomdarba, kopā ar bērniem izveidojām lelles šajā tehnoloģijā un iestudējām uzvedumu “Pasaka par vērdiņu”. Priecājos, ka Gulbenes 2.vidusskolā manas lelles jau kļuvušas par ludziņu varonēm. Tās spēj arī kustēties. Interešu izglītības pulciņā, ko vadu, kopā ar bērniem esam darinājuši tā saucamās roku lellītes, kuras vada ar pirkstu palīdzību. Ar tām iestudēsim ludziņu “Trīs sivēntiņi”. Bērniem tas ārkārtīgi patīk.
Tev daudz plānu saistās ar nākotni?
Šobrīd zinu, ka noteikti turpināšu studijas, jo pedagoģija nav mana sirdslieta. Mani interesē dizains. Labprāt iestātos Mākslas akadēmijā, bet diemžēl tur maksa par studijām gadā sniedzas tūkstošos, es to nevaru atļauties. Būtībā nezinu, vai vispār ir tāda profesija – mākslinieks. Manuprāt, mākslinieks ir bezgalīgs sevis pilnveidošanas process. Kad sāku šūt lelles, domāju, ka apgūšu iemaņas šūšanā, bet tās var pieslīpēt bez augstskolas. Rēzeknes Mākslas koledžā pasniedzējs man teica, ka lelles ir labas, tās jārāda citiem, es to arī daru. Savukārt augstskolā pasniedzēji iedrošināja, ka ir pienācis laiks pašai izstrādāt audumus, lai no tiem darinātu tērpus savām lellēm. Pamazām cenšos to darīt – audumus batikoju, apgleznoju, veidoju izšuvumus uz tiem, lai ar auduma palīdzību vēl vairāk atklātu lelles būtību. Ceru, ka ar datoru kādreiz veidošu leļļu piegrieztnes.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Evita Zālīte.
Dzimusi: 1977.gada 14.augustā Gulbenē.
Mācījusies: Gulbenes vidusskolā, Apes lauksaimniecības skolā, Ogres Meža tehnikumā, Rēzeknes Mākslas koledžas keramikas nodaļā, absolvējusi Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti.
Darbs: strādā Gulbenes 2.vidusskolā.
Ģimene: audzina meitu Līvu, kurai ir 6 gadi.
Vaļasprieks: leļļu gatavošana.
Iesaka: gaidīt jaunu leļļu izstādi.
