Tagad sākusies vasara un līdz ar to siltais laika periods. Diemžēl vai par laimi pagaidām valda salīdzinoši liels sausums, un no īslaicīgā lietus mums īsti nav jēgas. Cilvēku dārzi stāv pustukši, un zemenes bez laistīšanas sāk līdzināties sukādēm. Kāds saka, ka šāds sausums nav bijis pēdējos desmit gadus, kā arī ugunsnedrošības sezonas paziņojumus var redzēt ik uz stūra. Dzirdēju, ka mežs esot tik sauss, ka visas mellenes jau esot nobirušas, un, ja kāda palikusi karāties ogulājā, tad pavisam sīka. Viena no manām mīļākajām vasaras peļņas ieguves vietām ir melleņu lasīšana, no kā es nekaunos, jo katrs pelna, kā var un māk. Turklāt labāk ir nopelnīt kaut ko nekā neko, jo par vienu eiro arī kaut ko var iegādāties, bet, ja neko nenopelni – vari priecāties par to, kas tev jau ir. Kā jau liela entuziaste, izdzirdot vārdus par melleņu bojāeju, aizgāju uz mežu pārliecināties. Godīgi sakot, es biju pārsteigta par redzēto un atkal varēju secināt, ka visur nav vienāda situācija un princips “viena tante teica” nav tas uz, kuru varētu paļauties. Mežs šķita vēl mitrāks nekā pagalms, uz lapiņām vēl bija ūdens lāsītes, lai gan es mežā nebiju tieši pēc lietus. Jāpiebilst, ka nevienu ogu zemē neredzēju, jo visas vēl bija ogulājos un pat sākušas gatavoties. Ogas nebija arī pārāk sīkas, tomēr ir redzētas arī lielākas. Gan interneta portālos, gan dzīvē var dzirdēt cilvēkus, kas saka, ka šis būs bada gads – kā nu mēs tagad dzīvosim? Dzīvosim tāpat kā visu laiku, varbūt nedaudz vairāk iepirksimies, jo pagrabā būs mazāk, ko likt, un ienākumi arī nebūs tādi, kā gribētos. Šādās situācijās man patīk citēt Dalailamu: ja problēmu var atrisināt, tad par to nevajag satraukties, ja problēmu nevar atrisināt, tad par to satraukties ir bezjēdzīgi. Tāpat ir arī šajā situācijā – laikapstākļus mēs nevaram ietekmēt, tomēr varam aizbraukt uz tuvāko avotu pēc ūdens un aiznest to ūdens spaini līdz dārzam, ja arī aka ir tukša. Protams, žēl lielo zemnieku un viņu lauku, bet, latvietim sūdzoties par laiku, lietus līt nesāks.
