Sarmīte Vilne: “Tas ir tas, ko bez naudas varam izdarīt!”
Uz auklas cieši cita citai piekļāvušās žāvējas lielas lapas. Izrādās, tā „Birziešos” tiek žāvēta tabaka. „Mans vīrs pēc tautības ir moldāvs. Arī vīra dzimtenē Moldāvijā tieši tāpat pie šķūnīšiem ir nostieptas auklas un tiek žāvēta tabaka. Tā žūst ļoti ilgi. Interesanti, ka tabakas lapas izkalstot nesabirst kā tējas zāles. Lapas ir izžuvušas tad, kad kļūst brūnas. Tad tās sasmalcina, ietin avīzē un pīpe gatava. Ir, kas saka, ka tabaka smirdot, bet, mūsuprāt, tā ir daudz labāka nekā dārgās veikalā nopērkamās cigaretes, kur īsti nav zināms, kas tajās iekšā. Tiem, kas ir lieli pīpētāji un diedelē naudu cigarešu iegādei, esam piedāvājuši tabakas stādus, lai izaudzē, bet visi ir atteikušies. Protams, ka vieglāk paprasīt naudu. Vīrs strādā kaltēs, tāpēc tagad atliek mazāk laika satīt tabaku, lai uzpīpētu, bet arī viņam šķiet, ka veikalā pirktie smēķi tik labi nesmaržo,” stāsta Sarmīte.
Tabaku „Birziešos” audzē no veikalā pirktām sēklām trūdvielām bagātā augsnē. Saimniece gan brīdina, ka esot arī puķu tabaka, kas skaisti zied, bet pīpētājiem gan nederēšot. Tabakas sēkliņas ir ārkārtīgi sīkas. Ar vienas sēklu pogaļas saturu varot apsēt gandrīz hektāru lielu platību. Sarmīte stāsta, ka iepriekšējos gados tabaka izaugusi ļoti liela. Arī lapas bijušas daudz lielākas. Kaltēšanai pakāpeniski tiekot noņemtas auga apakšējās lapas.
Sarmītes ikdiena galvenokārt aizrit mājās, gādājot par savu slimo dēlu, tomēr viņa spēj atlicināt laiku, lai gādātu par puķēm dobēs, veidotu sauso ziedu kompozīcijas, kas līdzinās gleznām, rastu dārzā vietu kādam jaunam dekoratīvam elementam vai atsvaidzinātu jau esošos. „Šīs ir manas tēva mājas, kur esmu izaugusi. Kādu laiku biju projām. Dzīvoju Beļavas pagastā. Kad tēvs un mamma nomira, negribējās māju pārdot. Pirms desmit gadiem, kad no Beļavas pārcēlāmies uz dzīvi „Birziešos”, te viss bija aizaudzis – īsti džungļi, jo vecākiem astoņdesmit gados vairs nepietika spēka visu uzturēt kārtībā. Kopā ar vīru visu pašu spēkiem sakopām,” stāsta Sarmīte. Gan dārzā, gan citviet pagalmā noskaņu rada dažādi veidojumi no koka. „Tas ir tas, ko bez naudas varam izdarīt. Tad nu visādus ķeburainus koka zirneklīšus esam gan no meža savilkuši, gan tepat dārzā atraduši,” stāsta Sarmīte. Gluži kā parādē zaraini koka tēli izkārtojušies pie lielā lauka galda, kur saulainā laikā sēdētājiem paēnu dod vīteņi. „Kad ciemos no Īrijas atbrauc bērni un mazbērni, tad ap to sasēžam vismaz divdesmit cilvēki. Pašiem gan bieži nesanāk te pasēdēt, jo darbs dzen darbu,” saka Sarmīte. Vairāki viņas tēva stādītie augļu koki dārzā jau nozāģēti. Līdzīgs liktenis piemeklējis arī tēva mīļāko ābeli. Uz tās celma Sarmīte no kārklu mizām pirms pieciem gadiem izveidojusi divas krūzes. Dārzā tās izveidotas apzināti, jo tām blakus atrodas aka. Uz „Birziešiem” noteiktās dienās un laikā atbrauc autoveikals, tāpēc viņa ierīkojusi nelielu laukumu ar koka solu. „Manu puisēnu vienmēr viss interesē, tad nu abi te sēžam un gaidām autoveikalu. Čuguna podā iestādīju kreses, lai ziedot atgādina ugunskuru,” stāsta Sarmīte. Uz pelēka trijkāja vietu radusi gaļas maļamā mašīna. Izrādās, tai esot mazāk dekoratīvs, vairāk praktisks pielietojums, jo tiekot maltas zivis pīlēnu barošanai. „Bija žēl atdot metāllūžņos tēva zirgvilkmes pļaujmašīnu, tāpēc no akmeņiem izveidoju nelielu laukumu, kur to novietot. Visapkārt pļaujmašīnai pavasarī iestādīju mazas pelēkas puķītes, bet pīlēni tās iznīcināja. Tagad dobēs stādu tādas puķes, kurām pīles var dzīvot pa apakšu,” skaidro saimniece.
Sarmītei ļoti patīk dālijas. Vienīgā problēma esot to uzglabāšana pa ziemu, tāpēc to vairs neesot tik daudz kā kādreiz. Palikušas tikai pašas rūdītākās to šķirnes. Šobrīd ir dāliju ziedēšanas laiks, tāpēc tās jūtas kā īstas dārza karalienes. Sarmīte stāsta, ka dobēs galvenokārt stādot ziemcietes, jo ilgstošai puķu apčubināšanai neesot laika. Vasaras puķu stādus gan pati izaudzējot. Arī asteres iesējot vagā, lai būtu ko aiznest uz kapiem. Ja kādai puķei atvēlētā vieta dobē neesot pa prātam, tā tiekot pārstādīta. Arī ar pārlieku puķu mēslošanu Sarmīte neaizraujas. „Ir, kas saka, ka esmu vecmodīga, jo audzēju dālijas, flokšus un miķelītes, bet man patīk, ka šīs puķes ilgi zied. Vienīgais, no kā esmu pilnībā atteikusies – no skujeņiem. Lai tos stādītu, ir jābūt lepnai mājai un bruģētiem celiņiem. Manā lauku vidē tie neiederas,” pamato Sarmīte.
„Ja mani aicina, neatsaku izlīdzēt arī dažādos pagasta pasākumos, veidojot ziedu kompozīcijas. Pagājušajos Pagasta svētkos palīdzēju veidot lielo ziedu paklāju. Man tā ir iespēja kaut uz brīdi izrauties no mājas dzīves un būt cilvēkos,” atzīstas Sarmīte.
