Atstāsim pasakas un teikas folkloristu ziņā un pievērsīsimies vēstures faktiem. Pašlaik mums ir dota sevišķa iespēja to izmantot. Domē tagad ir diplomēts vēsturnieks, viņa darbība šajā laikā ir bijusi maz pamanāma, bet kā svarīgai amatpersonai nāksies atbildēt uz visiem jautājumiem. Atceros, mums bija izcili vēsturnieki – Pēteris Liepa, Zeibārtu pāris, ar kuru izpētītajiem materiāliem esam iepazīstināti. Viņi strādāja ļoti šaurās, nepiemērotās telpās, un arī atalgojums, ja tāds bija, tad ļoti niecīgs, viņu galvenais atalgojums bija kā vēstures skolotājiem. Tagadējie vēsturnieki ir prasīgi, viņiem jāuzlabojot darba apstākļi, tika palielinātas algas – par ko un kāpēc? Iegriezos, lai uzzinātu, vai “Marķīzs” nepieder pie objektiem, lai pētītu vēsturi, kurš ir 35 tūkstošu ieguvējs par pārdoto “Marķīzu”, vai vāc materiālus un gatavo grāmatu par novada represētajiem. Šie jautājumi vēsturniekam likās no manas puses nepieklājīgi, un atbildi nesaņēmu.
Vai “Gosupes velns” likvidēja mūsu slimnīcu un palīgsaimniecības jaunu tehniku pārņēma sev, vai vēsturisko alus darītavu ar trīs artēziskajām akām grāva šis velns, kā arī pirti un peldbaseinu, kur peldēt iemācījās arī manas mazmeitas? Vai šis velns nodarbojās ar finansiālām mahinācijām? Vai šie lielie aizņēmumi, kurus aizņemas no Valsts kases domē sēdošie, tādā veidā graujot valsts ekonomiku, norakstāmi velnam par neprasmi saimniekot? Varbūt algas palielinām par klusēšanu un noklusēšanu?
Pilsētas bijusī veļas mazgātava, kulinārija “Azaids”, patērētāju biedrības noliktava, zālē ieaugušie zemesgabali saldētavas teritorijā un citi īpašumi privatizēt alkstošajiem ar tālaika labvēlīgi noskaņoto privatizācijas komisiju padarījuši mūsu pilsētu par degradētu vidi un aicina mūs, sabiedrību, to vidi kopt. Jūs esat cilvēki ar sirdsapziņas protēzēm – jums ir labi, jo jūs neinteresē, kā jūtamies mēs. Mums ir kauns, ka pilsēta tiek pārvērsta par spoku pilsētu ar graustiem, angāriem un hruščovkām. “Marķīzs” nav saudzējams objekts, jo ir par “vecu”. Jauki būtu bijis, ka mācītājkungs būtu tikpat ieinteresēts par saviem priekšgājējiem mācītājiem Jundzi un Baltiņu, kuri kara izpostītā pilsētā un cilvēku dvēselēs sēja mieru un mīlestību, nevis nodarbojās ar spriedelēšanu par velniem.
