Nesen kādā grāmatā lasīju, ka cilvēki ienāk mūsu dzīvē tāpēc, lai mūs kaitinātu. Kaitinātu ar savu rīcību, izteiku-miem, attieksmi, kaitinātu pat tad, ja ir izdarījuši kaut ko labu. Tagad, kad pirmo reizi atjaunotās Latvijas vēsturē Valsts prezidents Andris Bērziņš ir atklāti paziņojis, ka otrreiz vairāk nekandidēs, ir sākusies vētra ūdens glāzē. Visiem tā gribas uzzināt, ko viņš tagad darīs, kam pievērsīsies. Manuprāt, katram cilvēkam ir tiesības pateikt jā vai nē. Tas ir daudz labāk, nekā līdz pēdējam brīdim svārstīties starp šo izvēli. Neesmu vienisprātis ar to sabiedrības daļu, kura visiem spēkiem tagad cenšas dažādi nomelnot A.Bērziņa četru gadu ilgo darbu, norādot, ka viņam vajadzējis būt noteiktākam savos lēmumos, ka viņš nav īsts politiskais līderis, ka viņam nav stingra mugurkaula un tamlīdzīgi. Valsts politikas analīze nav mans vaļasprieks, tomēr nebeidzu brīnīties, cik alkatīgi visi tagad raugās uz prezidenta krēsla pusi, visiem spēkiem sociālajos tīklos cenšoties kritizēt katru A.Bērziņa rīcību. Ja pats Dievs ieņemtu gan prezidenta, gan ministru krēslus, arī tad atrastos cilvēki, kuri viņu norietu. Man personīgi patīk, ka A.Bērziņa prezidentūras stilam nepiemīt skaļa ārišķība, patīk viņa spēja saglabāt mieru pat sarunās ar tiem cilvēkiem, ar kuriem viņa viedoklis nesaskan, patīk, ka prezidents necenšas iziet uz skaļiem asumiem. Domāju, vai vienmēr ir vajadzīgs vadonis, kurš prot skaisti izskatīties un vēl skaistāk runāt? Palasot komentārus internetā, jābrīnās, cik mums ir ārkārtīgi daudz gudro, visu zinošo un varošo. Kritizēt visu un visus no malas, pašam paliekot anonīmam, vienmēr ir visvieglāk.
