Varbūt reizēm brīnums ir cilvēkam blakus, bet viņš pats to nemaz nezina. Varbūt pat labi, ka tā, jo vai tad citādi tas maz būtu brīnums? Sestdien man trešo reizi mūžā bija iespēja būt Jēkabpilī. Jau trešo reizi nodomāju, ka ļoti gribu ieiet baznīcā, kas atrodas pareizticīgo vīriešu klostera teritorijā. Šoreiz ļāvos. Uz baznīcas fasādes izlasīju, ka šī ir 1888.gadā celtā Svētā Gara baznīca. Nevarēju uzreiz atrast pareizās ieejas durvis. Pirmās bija ciet, arī otrās, bet trešās stāvēja plaši atvērtas. Kā pasakā. Varbūt es nebūtu nemaz tik ilgi kavējusies baznīcā, bet sievietes vēl nebija pabeigušas pārkārtot un sapost vienu no altāriem, kur vēlējos nolikt aizdegtu sveci. Tāpēc pakavējos pie brīnišķīgas Dievmātes un mazā Jēzus gleznas. Redzēju, ka pie tās līdzīgi kā pie Aglonas Dievmātes svētbildes ir saliktas ticīgo dāvātās zelta un un sudraba dārglietas. Domās vērsos pie Viņas, lūdzot atbalstu. Fiziski sajutu, ka šajā baznīcā manu dvēseli kā ar magnētu velk laukā. Tā bija patīkama sajūta. Kad beidzot iedegtās sveces biju nolikusi tur, kur vēlējos, devos projām. Tikai mājās internetā izlasīju, ka biju runājusies ar Jakobštates (tā senāk sauca Jēkabpili) slaveno brīnumdarošo Dievmāti. Tā ir ikonas kopija, kas te atrodas kopš 2008.gada un esot tikpat spēcīga kā nebūtībā zudušais oriģināls. Saskaņā ar vēstījumu leģendārā ikona ir Daugavas ūdeņos ir atrasta atrasta 17.gadsimtā zviedru kara laikā. Ikonas kopija ir Jēkabpils dārgums. Ir zināmi gadījumi, kad lūgšanas pie ikonas patiešām dziedinājušas cilvēkus.
